Cik droshi juuties uzstaajoties lielas publikas prieksaa, un kad peedeejo reizi to esi dariijis?

Uii tiko atcerejos vienu mammin dienas koncertu, kuraa ar visu klasi, lasijam dzejoli mamminam.
Kad pienaca mana karta es drebeju ka apsu lapa, jo preteji meginajumam bija jaruna mikrafona, par ko sakuma nebija nekas teikts visi bijam soka- ta nu es nemu mikrafonu rokas un saku skaitit, skaitu skaitu un aizmirstu turpinajumu, tad mikrafona astkaneja skaisti vardi no manas mutes-blin jau atkal, un atsitu vinu pret galvu visi taa smejas bet es aiz kauna nezinaju kur likties.
Tikai beigas uzzinaju ka visiem pasakums likas garlaicigs-vieniga intersanta lieta kas nelava iemigt koncerta bija mans sveiciens ar vardu BLIN

Runāju lielas publikas priekšā pagājušo gadu.
Bet spēlēju lielas publikas priekšā pagājušo nedēļu.
Spēlējot jūtos droši nav vispār uztraukums, jo esmu jau pieradusi.
Bet kad jārunā ... Tad atkarīgs no tā cik gatava ir mana runa.

Nedroshi,iipashi ja publika ir nepaziistama...un man tas ljoti nepatiik.

Gan skolā, gan darbā man nācās to darīt (sapulces, Dziesmu un Deju svētki, dažāda ,,kalibra"mācības, svinīgie pasākumi, šad tad arī tv kameras priekšā). Zināms uztraukumiņš bija - citreiz lielāks, citreiz mazāks. Bet ar laiku pieradu. Galvenais ir sākums, pēc tam jau panesas!  
Tagad pat nezinu. Pēdēja gada laikā nav sanācis.

Vienmēr ņemu līdzi AK-74
tad neviens neaiztiek un nezinu kapēc vienmēr visi atbalsta manu teikto.
Ja godīgi, nepatīk liela publika un kur vēl kaut ko muldēt viņu priekšā, lai gan nekad to neesmu darījis, ja neskaita skolas izlaidumus un tādas lietas, kur jārunā kaut kādas runas utt...

nu man šad tad nākas dejot ar deju grupu publikas priekša un neka diza tur nav sakumaa protams ir stresinš, bet bez ta nevar...

Man ļoti nepatīk stāvēt lielas publikas priekšā. Tādā ziņā esmu nedroša un nepārliecināta par sevi. Šķiet, ka pēdējā reize bija februārī, kad aizstāvējām savu ZPD.
Esmu gājusi gan dejās, gan dziedāju un kur tik vēl nē, bet savu nedrošumu nevaru pārvarēt.

Ārprāts - pēdējo reizi uzstājos pirms apmēram pusgada, visa sava kursa priekšā - kājas stīvas, parunāt nevar, rokas trīc - pretīgi, riebjās vnk... :/

uh tie tik bija laiki kad kādreiz gāju teatrī...pirmo reiz kapjot uz skatuves gandrīz piešpricēju biksītes, bet kad pamaniju ka vissi skatītāji ir tumsā tad kaukā uztraukums pārgaja un bez problemām viss notikās ka tam bija jānotiek :)