Kādēļ bieži vien rīkojoties "kā pašam labāk" mēs aizmirstam to cik ļoti sāpinam to otru?

Tajā brīdī savu lomu nospēlē egoisms...

Reizēm protams sāpināšana ir neapzināta, bet tad, kad sāpinām apzināti, tad tomēr vairāk domājam par savu labumu, jo sevi mīlam vairāk kā otru...

Hm.. un cik ilgi domāsi par citiem, aizmisrtot sevi????
katrs ejot uz savu mērķi mēs sapinam otru, bet vai ir vērts ziedot sevi citam cilvēkam, atteikties no saviem mērķiem un vēlmēm tikai tāpēc, ka otram sāpēs..
Nedomāju, ka otrs padomās kādreiz par tevi, ja Jūsu mērķi mainīsies..
pati tagad sāpinu otru, jo uzskatu ka tā būs labāk man un viņam, man arī sāp..
man sāp redzēt, kā cilvēkam sāp un jūtas bezspēcīgs, bet nevajag visu palaist pašplūsmā.. tad arī nesāpes:)))

Tā dabā iekārtots :)

NEDRIKST domaat par citiem, aizmirstot par sevi...

jo aizmirstam par otru,esam egoisti....

Pcss.... Paši vainīgi

Nu iespejams tapec kad pasam taksh savs veders tuvaks... Bet nu domaju kad daba pie visa vainiga.. A varbut krievi, vini tak savu laik daudzus slakteja lai mainitu sabiedribu, un tagad tadi kadi esam ari esam del viniem, tos kuri pirmkart domaja par citiem un tad par sevis, visus noslakteja...  

Es nekad nesāpināšu otru, ja varu no kaut kā atteikties

kad sāp citam,mēs to nejūtam,toties ja sāp mums,mēs to ļoti jūtam.

viss dabiski..