Kāds ir tavs glābiņš, brīžos, kad gribi, lai tev liek mieru, bet tai pat laikā, Tu vēlētos, lai kāds apjautātos kā iet?

Tu tagad atspoguļoji dvēseles apjukumu un vienlaicīgi arī alkas pēc cilvēku sabiedrības. Man šāds stāvoklis ir ļoti pazīstams. Šādos gadījumos es piezvanu savam draugam Misas šamanim un aprunājos ar viņu par augsti garīgām lietām. Dīvaini, bet līdz ar zvanu mans garīgais uzlabojas un pats labākais - mani vairs neuztrauc citu cilvēku bieži vien tukšie uzmanības apliecinājumi. Un tad jau pat zemestrīce nespēj mani izsist no līdzsvara, jo prāts ir tapis apskaidrots.

Mana foršā Ieviņa - saprotamies no pusvārda :)

tad ir  mīļotais cilvēks. :)

beigās tomēr sāku ar kādu runāt, kaut vai uzprasos pati, tā paliek vieglāk

mazie zaļie cilvēciņi

tad ir jāsāk izmantot mīļotā cilvēka pakalpjumus  

voi, ta man ir bijis daudzas reizes, bet dzivoju tada vietaa kur neviens nepienaks un pa tiesam neparunasies ar tevi, kau ari Tev to vajadzetu. es parasti atnaku pie dqaka un klausos muzonu uz pilnu klapi lai nedzirdetu nevienu sev apkart.citreiz izeju ara pie kada kas mani varetu saprast, pie kada kuram ari tai bridi nevienu negribas redzet

es rakstu. dzeju, esejas.. dienasgraamatu... vienalga ko, bet es rakstu

es uzturos tad draugos un papļāpāju tur ar kādu cilvēciņu, kas spēj man uzlabot garastāvokli.

Tad es zvanu māsīcai un lūdzu sabiedrību vakara pastaigā..