Kāpēc uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, sievietēm un vīriešiem ir dažādi viedokļi un reakcija?

Es, protams, turpinātu dialogu un tad jau redzētu vai tu man liktos interesants:)
Un jā, sanāk, jo jebkurš labs draugs sākumā ir bijis svešinieks (!)

Uzskatu, ka mīlestība agrāk vai vēlāk atnāk katram.
Tomēr savā ziņā ļoti labi tevi saprotu, nevaru sudzēties par meitenēm, meitenes ir bijušas, attiecības ir bijušas un par meiteņu uzmanību nesūdzos, no meitenēm regulāri dzirdu uzslavas gan par izskatu, gan personību, bet... viss pa tukšo. Vārds mīlestība, viena vienīga tukša skaņa. Pat nekad neesmu izjutis nekādas īstas jūtas pret meiteni. Nekad neesmu sajutis nopietnu siltumu attiecībās ar meiteni.  Starp patiku, nopietnu patiku un jūtām pret otru cilvēku ir gaismas gadi.
Vienmēr bijušas tikai simpātijas kā pret cilvēku vai, ko tur noliegt, ķermeni. Tas arī viss. Nekad neesmu saticis cilvēku, kas man liktu sajusties īpaši. Sāku jau vairs neticēt, ka tāda mīlestība vai vismaz jūtas vispār pastāv.
Pēdējā laikā saņēmu daudz pārmetumu, ka regulāri mainīju ''iekāres objektus'', bet tā padomājot, kāpēc tā tas notika, secināju, ka vairs neuztvēru meitenes kā potenciālās nopietno attiecību otrās pusītes, brīžiem tam vairs vienkārši neticu, uztveru meitenes vienkārši kā meitenes, kurām iepatīkoties varu sev kaut ko pierādīt, laikam to, ka lai arī nevaru izveidot nopietnas attiecības, tomēr lietas būtība nav personībā vai izskatā, bet gan kaut kur citur.
Pluss visam pa virsu esmu sapratis, ka esmu gājis tik tālu, ka jau sāku nopietni sapņot par ģimenes veidošanu, sievu, bērniem.
Tomēr kā jau teicu, agrāk vai vēlāk, savu dvēseles radinieku satiek katrs.

ir 2 veidu vienatne:
1. kad cilvēks vēlas uz kādu brīdi pabūt viens, kad pats to izvēlas, lai pārdomātu kko svarīgu savā dzīvē, lai atpūstos no citiem utml - no tādas vienatnes nebaidos. tieši otrādi - vismaz reizi nedēļā šādu vienatni izvēlos, lai gūtu enerģiju, lai sakārtotu domas, lai relaksētos. tas man vnk ir nepieciešams, tad es varu sevi palutināt, veltīt laiku tikai sev, neraizēties ne par ko uz šīs pasaules :)
2. kad cilvēks zaudē visus mīļos cilvēkus un nav vairs ar ko aprunāties, kam uzticēt grūtumus - no šādas vienatnes (vientulības) nenormāli baidos. nevienam to nenovēlu un arī sev ne. tās ir bailes, kas manā zemapziņā slēpjas un laiku pa laikam uzpeld. nevēlos zaudēt savus mīļos...

tagad jā. bet no nākamas nedēļas atkal būs ok:)

Protams, runā jau par kopīgo.

Tos jautājumus, kas atkārtojas, var izlaist.

Tas nu kā kuram, laikam atkarīgs no cilvēka tipa un rakstura iezīmēm...
Es arī bieži vēlos pabūt viena, lai pārdomātu visu, kas ir noticis ar mani, izprastu iemeslus un sekas...iespējams padomātu arī par to, kā kaut ko mainīt vai uzlabot...labs fons ir tikai mūzika :)

Nu tas atkarīgs no tā, vai Tu jau gulēji, ja man kāds piezvanītu 1 naktī un es jau gulētu, nemaz nezinu ko darītu, pacelt, paceltu, bet uzzinot, ka tikai tāpat vien parunāt man naktī zvana-noliktu klausuli un izslēgtu tel.
Manai paziņai reiz bija tāds atgadījums, puisis piezvanīja 3 naktī, uz jautājumu, vai Tu guli, viņa atbildēja-nē, gaidu Tavu zvanu!:D

par smieklīgiem notikumiem.
un par to ka man kkas ne tā ir nogājis greizi.