Ko Tu darītu/kā justos, ja ~15 gados uzzinātu, ka esi paņemts/a no bērnunama?

neko nedarītu.. dzīvotu tālāk! Vecāki ir tie, kas izaudzina, nevis uztaisa.. ;)

Vot nesaprotu tos, kas no tā taisa scēnu! svarīga taču nav asinsradniecība, bet gan tas, kā esi audzināts un kādas rūpes tev ir veltītas. labāk taču nebūtu bijis, ja būtu tos 15 gadus dzīvojis pa pretīgu bērnu namu. Un tā īsto vecāku meklēšana arī ir murgs - ja reiz esi nonācis bērnu namā, tad nejau nu tāpēc, ka tev ir bijuši mīloši un gādīgi vecāki, kas tā vien gaida tavu atgriešanos pēc 20 gadiem.

Neko. Droši vien būtu pateicīga, ka man ir vecāki, nevis visa bērnība pavadīta bērnunamā.

Sākumā būtu morāli sagrauta - kā jebkurš no mums. Bet reāli domājot - mums katram dzīovē sava vieta atvēlēta - ja mani vecāki piem. būtu bijuši pārākie alkaši, kam es esmu pie kājas, tad es labāk izvēlos 15 gados uzzināt, ka esmu pieņemts bērns. Pat ja mani vecāki būtu gājuši bojā vai kas tamlīdzīgs... es būtu priecīga, ka vismaz kādam es kko nozīmēju un varu sniegt dzīvē, to kas viņiem iespējams citādi nekad nebūtu sasniedzams.

varbūt citiem liksies dīvaini, bet es priecātos, jo nebūtu tas raxtus, kas maniem senčiem.

neko. būtībā samierinātos.
`joo. tēvs man ir tā pa gabalu un ir patēvs daļēji atšķirības nebūtu nekādas.

Neko, man pietiek ar apziņu, ka esmu vēl kādam vajadzīgs

Nākot pasaulē mēs ar māti apmainījāmies ar dzīvībām, man pietika arī ar tēvu