- Tu spēj atteikties no sev tuva cilvēka?
gribu.ļoti,ļoti gribu, jo neredzu nākotni.bet nevaru.mēģinu, cenšos, bet nesanāk!tas cilvēks pats ar nelaiž prom, bet ari nenāk..vēl pāris dienas atpakaļ gājām prom viens no otra, teicām ardievas..bet nākamā diena nenesa neko jaunu-viss tas pats.ja nu vienīgi no manas puses vēl lielas pārdomas un sāpi, ka cīnies kā gribi, bet nedabūt sev visu uz 100%.bet tas ir sasodīti sāpīgi.;( nez-dzīve skarba laikam un laikam jāspēlē līdzi, kamēr vēl bezspēkā neesmu pakritusi.varbūt vēl nav laiks atteikties, vai arī varbūt tik tiešām tā pamatīgi vajag sastrīdēties, ko varēs arī uzskatīt par atteikšanos..skumīgi.
- uz ko esi gatavs/a sev tuva cilvēka labā?
Es pat tā nevaru iedomāties, bet sakarā ar to varu minēt piemēru kā notiek tādā situācijā...
Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR
BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ! "
- Kas sāp vairāk - tuva cilvēka sitiens vai tuva cilvēka skarbi vārdi, kas pateikti Tev?
Sāpēt sāp gan sitiens, gan skarbi vārdi. Bet sāpes no sitiena ir pārejošas un viegli aizmirstamas, bet sāpes par skarbiem vārdiem, tās var mūs grauzt ilgi un dikti, var bojāt morāli, tā kā sāpīgāki, manuprāt, ir tie vārdi...
- Ko esat saglabājis no sev tuva, bet jau miruša cilvēka vai dzīvnieka kā piemiņu. Foto, kaklasiksnu, mantojumu?
njaa saliidzinoshi nesen nomira mana vecmaaminja...iisteniibaa kad pazvaniija un zvans atskaneeja 1 apriilii no riita kaadu briidi likaas ka mani nes cauri,bet tad sapratu ka tas patieshaam noticis... :(
un no vinjas sirsninjaa esmu saglabaajusi vinjas staastus...vinja nebija latviete bet gan 39 gadaa ieradaas latvijaa...un staastiija man par to kaada ir ukraina( tur vinja dziivoja beerniibaa)par karu,par dziivi kaada kaadreiz bija...to esmu saglabaajusi no vinjas...un tas man ir pats daargaakais.
- Vai tu esi kādam cilvēkam vai dzīvniekam izglābis dzīvību?
Vienreiz sanāca tā ka ar draudzeni skrējām uz vilcienu, draudzene tik paguva ielikt vienu kāju vilcienā, kad vilciena durvis aizvērās, tas sāka braukt un vilka manu draudzeni līdzi, fū par laimi paspēju viņu laikus izraut, jo vilciens nemaz i netaisījās apstāties... Vēl ejot ziemas vakarā no stacijas uz kojām, redzēju pieturā tusējam vienu jauniešu baru. Tieši pirms manis gāja viens džekiņš, kas arī mācijās manā skolā tikai pēc pamatskolas (mēs par mazajiem viņus saucām:)), te pēkšņi viens no tā bara ap gadiem 20 sāka piesieties tam mazajam, nu varēja redzēt ka viņam dūres uz kaušanos vien jau niez, lieki teikt, ka tas mazais kekss tiktu riktīgi atspārdīts šajā nevienlīdzīgajā cīņā- nu ko- kaut gan nebijām pazīstami,me paātrināja soli, piegāja tam mazajam klāt un sāku ar viņu runāt kā vecu čomu, vēl viņam elkonī ieķēros un savā ātrajā gaitā vilku viņu līdzi, tas idiots pat attapties nepaspēja- laikam ko tādu nebija gaidījis... Īstenībā es 100% piekrītu tam, ka vienaldzība ir tā, kas nogalina...
- Vai tu spētu mirt lai izglābtu kādu sev tuvu cilvēku?
To es uzzināšu tikai tad kad pienāks tāds brīdis...
Tā var tikai gvelzt pa tukšo
- Kādēļ cilvēki spēlējas ar savu veselību un pat dzīvību?
Cilvēka izdzīvošanas instinkti ir bāzēti uz viņa emocijām. Bet tas, kas viņam liek justies labi īslaicīgi - narkotikas, adrenalīns (kaitē imūnsistēmai) u.c slikti lēmumi, piemēram, palikt mājās nevis kko darīt - nevienmēr palīdz viņam ilgā laika posmā... PS. Centos uzrakstīt pēc iespējas īsāk, un tas ir tikai viens no iemesliem....
- Ja cilvēks man izglābj dzīvību vai es viņam, tas ir kā neapmaksājams parāds jāizprot?
kā parādnieks tu varētu būt,ja kāds tev ziedotu no sevis kādu savu organu,tavas dzīvības glabšanai ,,aknas,nieres,kaulu smadzenes .. ,,.
bet ja ka slīkoni tevi izglābj,tas ir pašsaprotami un cilvēciski
- Kā jums liekas? cik liela perspektīva dzīvē ir cilvēkam ar pamatskolas izglītību?
Tā ir laimes spēle, un laikam jau viss atkarīgs no cilvēka mērķiem, harizmas, darba spējām... Laiks rāda, ka iespējams ir viss. Un cik man zināms, tad daudzi, ne tikai pasaules, bet arī vietējie miljonāri, kas nodrošina ar darbu vēl simtiem citus labi kvalificētus darbiniekus, nav ieguvuši vairāk par vidējo izglītību. Viens no mazliet pasmaidīt liekošajiem piemēriem ir mūsu pašu Gerkens. Vien jāpiebilst, ka katram savi mērķi, savas ambīcijas. Viss atkarīgs no tā, kam dzīvojam, ko vēlamies SASNIEGT?
