Ko gan Tu tādu noderīgu vari iemācīties no sava mājdzīvnieka? Bet varbūt tās ir kādas aplamas lietas vai iemaņas?

kā es norēcos :)) vienkārši nevaru :D

lietiediski.lv laikam taa saucaas tas veiciitis riigaa uz briiviibenes.

es negribu buut kaadam noderiigs, tapeec nav man taadu iipashiibu, es gribu buut arii kaadam vajadziigs.

Nuuuuu-domāju,ka vācu,bet itāļu: tur birst kā no pārmērības raga un man būtu grūtības izrunāt-tur vajag dikti lunkanu mēlīti....varbūt vīrietim vieglāk,jo mēlīte ir* trenētāka*...hi hi hi..

Meli, naudas trīkums, aukstums, čamāšanās no citu puses, to ka nav pašam sava jumta virs galvas...

Es, personīgi mācos RTU, draudzene LU. Manuprāt RTU ir labāka augstskola, tīri kaut vai dēļ sesiju termiņiem un visa pārēja.
A par profesiju : pirmkārt iesaku mācīties kaut ko, kas pašai arī patīk, jo ja Tu mācies, to, kas Tev patīk, tev tas vieglāk padosies, Tev būs interese pret to, līdz ar to darba meklējumos un pašā darbā ies daudz labāk.
otrkārt paskaties ss.lv un tamlīdzīgos portālos darba piedāvājumu klāstu, un salīdzini ar savām interesēm.
treškārt, kad izvēlies pāris noteiktas programmas, uzraksti cilvēkiem, kuri tās programmas ir pabeiguši vai jau mācās, pajautā viņu viedokli (draugiem.lv var atrast caur domubiedriem cilvēkus).

Lai veicās.

Esmu dzīva.(Kājas,rokas,redze,dzirde man ir) Es varu  priecāties par kokiem, puķēm un putniem, par gadalaiku brīnišķo paleti un visu pārējo, kas noris apkārt.
Jumts virs galvas, maizīte uz galda.Darbs arī ir.
Man ir burvīgas,mīļas mazas raganiņas,par ko lepojos un esmu laimīga.Veselība arī ir,nesūdzos par to,bērni arī ir veseli.
Kad man ir smagi,mani vienmēr palīdzēs,uzmundrinās tuvākie,mīļākie cilvēki.
Izpalīdzu citiem cilvēkiem,kuriem iet vēl grūtāk(ka piem.laukos daudzbērnu ģim,un arī tiem kuri ir palikuši bez jumtas.)
Un tas dara man laimīgu,ka tomēr varu kaut kā palīdzēt,jo katrs mēs varam arī nonākt grūtākos apstākļos.


Un īstenībā, arī laimei nav vienas konkrētas definīcijas, jo laimes formula katram ir sava un katrs jūtas laimīgs savā veidā...

Ir dzīvē daudz kas pašam jāsasniedz,
Un brīži skaistākie ir pašam jāizvērtē.
Ir jāspēj piedot tad,kad lepnums liedz,
Kad vārdi mīļie svaru kausos svērti.

Ir dzīvē daudz kas pašam jāizsāp
Un savu dzīvi pašām jānovērtē.
Ir dzīvē daudz kas otram jāiedod
Un sevi pašu otram jānovēlē.

Ir dzīvē darbs,kas iesākts,jāpabeidz
Un jātiecas pēc cēla,augsta mērķa.
Ir jātver mirkļi,kuri projām steidz,
Pēc kuriem tavu sasniegumu vērtē.

Ir jāprot mīlēt,jāprot arī ciest,
Lai mazinātu dzīves smago slogu.
Un norīt rūgtumu,kas krūtīs briest,
Lai satvert rīta zvaigzni savā logā.

Ir dzīvē daudz kas pašam jāsasniedz
Un dienas skaistās jāizdzīvo,
Ir iesākts teikums jāpabeidz,
Lai lepni teiktu-CIK DZĪVE SKAISTA!

Šantāžisks jautājums!   Un ja nu mana tjip topošā sieva ielūrēs paŗ plecu un teiks: "Un ko Tu te, krupi , urkški, Tu pat miseni izmest nevari, purkškus solījies zem segas neraut, viņš, te, redziet, auditorijas, jaunu meitēnu priekšā gorās, ļurkājās, gatavs kalnus apgāzt, un ar visu Antiņu un zelta jājamo atnest! Joopernij teatr! " :D
Nē, ne no kā daudz, jo man nav čupām tādu lietu, kas traucētu otram cilvēkam.  Nekad neatteikšos no savām sirdslietām/hobijiem. Un galu galā ja jau tas cilvēks ir blakus, tad tāda, kurai tās lietas patīk, vai vismaz neprotestē. Un mani hobiji nav īsti egoistiski - interesanti plašam cilvēku lokam, gan lieliem, gan maziem.