Nav pazīstama sajūta, kad ko ne satiec - liecies, kad tevi ''lasa'' ka ''atvērtu grāmatu''?

Nu varbut tāir slavenibām.
Tikai ir tā - saka jau Uz purna jau nav rakstīts. Tikai lūk - esot cilvēkos, esot darbā, vai vienalga kur, pret tevi it kā izturās, sajūt tavu noskaņojumu - vārdos grūti aprakstīt. Nu ir tā, ka ja piepeši izdarītu ko nelāgu galīgi, tu tā teikt ''pocker face'' ar pokera seju staigātu, ja un tevi kads paziņa pamanītu - pateiktu- Sveiks - kā iet , nu un vienalga atkostu (a kā nezini) kad tu to to, kaut ko sliktu izdarīji. Nav bijis tā ar Jums?
Nu manī redz to, kad sabaidīts - sabaidīts esu. Un nekādas drēbes, nekada stāja, nekas nelīdz - to , ko izjūt citi ir žēlums vai ignorence (no malas svešajiem) Un te nekadi ķip' - krutais mačo nelīdz.
Pretīga sajūta - kā saka, neapmanīsi, jo pat sķietami idiots atkož, vot kā tu jūties.
Ceru domu sapratāt.
Vai ta ir/nav bijis?