Nerunājam par bērnības nerātnībām - vai esi kādreiz, cilvēkam kuru ļoti mīli, patiesi un īsteni lūdzis iespēju laboties?

ak dievs jaa.... es veel 3 draugiem teicu laj meklee... cilveeku kuram zinaaju tikai skolu.

direktore man skolaa prasiija, lai novelku savas bikses un iedodu vinjai..jo vinjai vajadzeeja taadas bikses !    taa es arii neiebraucu kaapeec  

Latviešiem ticība vispār ir sava veida zaimošana, ej uz baznīcu lūdz piedošanu par grēkiem, kurus neesi darījis, bet kas lūk gulstas tev līdz ar visiem kariem utt. Izpratne par to, kad un kāpēc jālūdz Dievs, kas tas Dievs īsti ir?
Nejau no naudas daudzuma ko tu iemet ziedojumus attīrīs tavu dvēseli no taviem grēkiem, bet gan spēja labot pasauli dodot citiem smaidu sejā, vai vismaz palīdzot tantiņai pāriet pāri ceļam. Bet nē letiņš jau savu dibenu nepakustinās, lai citam labu darītu.. bet kā kunkstēt un čīkstēt tā pirmais!

Kur bija Dievs kad ar tevi kas notika? Par šito kunkst visi, kad notiek, kas labs neviens jau viņu pat nepiemin, ir tik "Bitīt matos, kā man veicas"

Ir gan fanātiķi, gan kuri ļoti tic

-Saku katru dienu. Jūtas ir tik patiesas, ka pati nespēju tam  noticēt. Protams, kādreiz jūtas var izmainīties, bet mīlestība tomēr dziļumā neizzūd.

Nu principā jūs viņam neeksistējat, viņš jūs neredz kā sacīt.
parasti tādi gadijumi veidojas,ja iepriekš ir kā sacīt radusies kāda trauma, kuras rezultātā cilvēks noslēdzas sevī.
viņš izvēlas ar ko kontaktēties un ar ko ne, ir redzēti tādi gadijumi.
tai lietai jāpiepiet savādāk, ne jau sakot - eu kapēc tu nerunā, kas ir ar tevi.
tur parasti vajag tā darīt,ka provēt iesaistīt viņu kaut kamī,kas novērš domas no tā,ka citi viņam ir lieki un nevajadzīgi.