Nu meitenes...

To mees enkad nezinam kas ir kas. ne viss ir taa kaa izskataas.... Diemzheel liidz shim man naacies noveerot, ka ieteerpjam cilveeku savos stereotipos. kad iepaziistam vinjus, uzklausam dziivesstaastus, tur apakshaa sleepjas pavisam kas cits.  Man ir divas fantastiskas draudzenes.. Abas braukaa labaas mashiinaas un staigaa ar paceltu galvu. kaapeec? Taapeec, ka viena palikusi cviena ar meitinju gribeeja izdziivot nu ir veikals pashai savs un mashiina pashas nopelniita. Otra - arii tik ar saviem speekiem ir izciniijusi visu, kas vinjai ir. Man ir naacies satikt ariid zhekus kuri atbalstaas finansiaali uz savu draudzeni. nekas nav vienoziimiigi. Naakamreiz pieej klaat un pajautaa, tikai taa uzzinaasi taisniibu!!!!!!

Nu man ir pilns komplekts pieredzes. Gan ne visi strereotipi Tevis rakstītajam der. Nebiju domājusi un cerējusi, nekad nebija tam laika, jo mana dzīve bija pietiekoši piesātināta, darba pilna un mērķu man nekad netrūka, bet jā, satiku ārzemnieku un tieši cilvēciskais faktors nostrādāja. Es šinī vīrietī redzēju stabilitāti un nodrošinājumu saviem bērniem, par kuriem tajā laikā domāju vairāk kā par sevi. Viss bija labi, līdz sapratu, ka nespēju dzīvot kāda apgādībā, lai arī man maz kā pietrūka, es jutos kā cietumā, zaudēju savu pašpietiekamību, jūdzos nost no rutīnas, lai arī nekāda bezrūpīgā dzīve nebija. Cēlu un veidoju savu ģimenes ligzdu, vēlāk pieslēdzos lielākiem projektiem un pamazām izveidoju savu pasauli, kura sāka nest peļņu. Beidzot jutu, ka esmu no šī stereotipa, ka bagātais ārzemnieks iedod visu gatavu, tikusi vaļā. Pienāca brīdis, kad bagātais vīrs palika manā ēnā. Visu ko radījām kopā, vai par viņa naudu, visu viņam ar lielu peļņu atgriezu un sāku visu no gala, jau kā patstāvīga sieviete, tāda kāda vienmēr biju bijusi. Pastāv cita problēma, sveša mentalitāte, cita audzināšana, ir lielākais šķērslis attiecībās. Mēs šķīrāmies kā draugi, pateicībā viens otram par ieguldīto ģimenē, bet mani tas iedomīgu nav padarījis, jo ne uz ko gatavu neatnācu, viss prasīja milzu darbu un pilnīgu atdošanos ģimenei, dažkārt nepiedodami daudz ziedojot, aizmirstot par sevi. Un ko es gribētu piebilst, Jūs paši veidojat šos stereotipus, tie ir Jūsu kompleksi. Es uz daudziem gadiem zaudēju draugus, kuriem atruna bija viena: Nu Tu jau tagad cita, bagāta, iedomīga. Tas nežēlīgi sāpināja. MAN GADIEM VAJADZĒJA KLAUVĒT PIE DRAUGU DVĒSELES DURVĪM, LAI VIŅI ATPAZĪTU MANI, NOŅEMOT SAVAS GREIZĀS BRILLES. Man izdevās, bet zinu, ne visiem tas būtu pa spēkam.

gadas visadi.. man kkā nerausta cik viņa ir pielikusi pūles lai tiktu līdz tam līmenim..
apsmiekls ir tās kas ieprecas un domā ka nu tik būs $
bet piemērs no dzīves.. kkur dzirdēju..
aprecējās daiļava ar večuku un pati kātus atstiepa ātrāk nekā večuks

lai nolaistos tik tālu..

Ja kāds uzskata ka tā ir labi lai dara man nau žēl

nu es varētu teikt apmēram šādi "kamēr miljonus nepelnīšu, tikmēr neprecēšos"