Vai ir tādas reizes, kad tu kaut ko gribi, dabū un saproti, ka tev to vairs nevajag? Tā ir biežāk ar mantām vai cilvēkiem?‎

Nē nav tā, ja es zinu ko es gribu un dabūju, tad nav tā kā pēc tam man  to nevajag.

ir tā jā gadijies
bet biežāk ar mantām, jo cilvēki nav tam paredzēti,lai viņus ar mantām salīdzinātu vai ar kucēnu no patvermes..
kuru paņem,kad netiek galā aiznes atpakaļ un zini,ka kāds būs priecīgs viņu atkal paņemt no turienes.

cilvēkam tomēr ir lielāka šī cena nekā parastai grabažai,kuru nopērkot un ja nepatīk var nolikt plauktā..
ir protams tādi kas tā dara ja,ka vot sev kādu principa pēc dabūn un beigās konstatē - man tak viņu nevajag, bet ko tagad darīt, atpakaļ jau nav kur aiznest,čeku ta neviens neiedeva,lai apmainītu pret jaunu kas būtu interesantāks utt.
takā pirms tādām darbībām labāk ir apdomāt visu,vai tas ir tā vērts vispār.

Mantas - tās apnīk daudz ātrāk (tādā ziņā labāk - paspēlējies, apnīkst un neesi baigi vīlies) un pat ja baigi pieviļ - tāpat aizmirsti ne tik sāpīgi, jo principā mantu var  atkal nopirkt.
Cilvēkiem - sāpīga tēma. Ja tie pieviļ vai neapmierina, nu ir vāks! Jo tos jau ne apmainīsi, ne nopirksi , ne izmainīsi.It kā jā, tad jau i nevajag , bet iekšēji kaut kāds tukšums, sāpes, nu un atkal - meklē labāku aizvietojumu, tāpēc teikšu ar cilvēkiem.

ir sanācis aiz pārāk laba noskaņojuma. Vairak ar mantām.

Jā, gadās gan... un diemžēl jāsaka, ka ne tikai ar mantām, bet arī ar cilvēkiem.