Vai pēc šķiršanās izmetat visas tā cilvēka dāvanas un lietas ārā, lai nekas par viņu neatgādinātu vai paturat piemiņai?

Nemetu ārā,jo lietas jau nav vainīgas un ne jau šķiršanās brīdī tās tika dāvinātas,taja brīdī,kad tika uzdāvinātas noteikti jau nozīmēja kaut ko jauku un labu.

peec pirmaas saapiigaas skjirshanaas bija doma visu izmest,bet kkaa zheel palika-njeemu un saliku visu kastee un nobaazu vistumshaakajaa kaktaa...tgd,kad pagaajushi triis gadi,to visu var izvilkt un bez saapiigaam domaam apskatiit :)

tu vari izmest visas mantas,taču atmiņas tik un tā paliks,neskatoties ne uz ko.

Neee,neko nemetu aaraa, parasti  jau taas mantas atgaadina patiikamus briiizhus, nekas,ka cilveeeks veeelaak nav ar mani,lai  tik dziivo laimiigs ar citu....Tad,kad tikshu galaaa pati ar sevi,lietas vaiors neatgaaadinaaas to,ka vinja nav, bet gan to,cik laimiiga esmu ar vinju bijusi...+Esmu no taam riebiigajaam,kuraaam naaakoshajam draugam patiik staastiit par ieprieksheeeejo, paraaadot ariii daavanas...

atgriežu. bet šoreiz palika, jo laikam bija dāvināts no sirds. izmest arī nevaru.

Varbūt ne izmest, bet ielikt smukā kastītē un noglabāt kaut kur bēniņos, lai vecumdienās ir ko mazbērniem pastāstīt. Iedomājies, kas par tuvības brīžiem ar jauno paaudzi, tūdaļ zudīs omītes lēnīgais tēls, mīlēs dubultā un leposies par omīti vēl vairākās paaudzēs, jo pa dzīvi , tici, sakrāsies vairākas kastītes:)).

Ir lietas, kuras paliek atmiņām un kuras ir pārāk mīļas, lai mestu ārā, taču ir arī tādas, kuras jau gandrīz pirmajā dienā taisnā ceļā dodas uz atkritumu kārbu...

man ari taa ir gadijies,bet tad es nozeloju...vienkarsi cilveks velas atbrivoties no atminam unlietam kas saistija abus,bet tas ir velti...jo nevar aizmirst...lai ari cik loti veletos

Nu nezinu vai tas prātīgi,es domāju par dāvanām,izmest.Kaut gan dāvanas jau arī ir dažādas.Piemiņa ir piemiņa.Un iznīcinot vai tu atbrīvosies no atmiņām.Tač bija kādreiz labi..............

es metu aaraa pa visam un visas lai arii cik miillas vinnas nebuutu! man nepatiik saglabaat atminnas par vecaam un nepatiikamaam lietaam protams ja taas ir nepatiikamas... naak naakossaas attieciibas jaatbriivo vieta taam un kaa gan jutiisies tas otrs cilveeks no jaunajaam attieciibaam ja man veel buus kaut kaadas lietas no vecajaam attieciibaam saglabaajussaas diezvai ka iipassi patiikami un cilveeku no jaunajaam attieciibaam saapinaat protams es negribeessu taapeec labaakais ko es varu izdariit ir izmest visas vecaas lietas aaraa

Nē, man atmiņas netraucē. pagātne ir noiets etaps un tai nav varas pār mani. es drīzāk cenšos lai manos arhīvos saglabātos pēc iespēja vairāk stāstu, jo laba atmiņa vēl nekad nav kaitējusi;)

foto paliek albūmā...mantas,dāvasnas,,,,tiek atgriesats atpakaļ,cenšos naidā nesaiet pēc šķiršanās.......

es vienmeer visu paturu jo paliek tak arii jakaas atminjas par kopiigi pavadiito laiku...

mmm ne, palika miksta mantinja un kaut kur atvilkne metajas focene =)

esmu no skjirotaajiem, ko vajag to atdodu, ko nevajag to paturu vai ariii.. nafig..

ka kura davana citas palikusas pie manis citas atstatas vina majas!bet ara nemetu!pie ta ka paskirusies tad davanas paliek ka sapju nauda:D bet ka ari kas davinats tas obligati nav jatgriez!tad jau sanak ka ar draudzeni sakasas un pasaka ka vairs nekad negrib draudzeties tad jau ar vinas davanas butu jaatdod?

tas ir stulbi.. un pilnigi lieki.. patikamako sirdi atstat labak un slikto izmest.. nevis visu

Dāvana  nes sevī gaišu enerģiju un patiesi  - lietas nav vainīgas un ar laiku atgādinās tikai par bijušo labo - sliktais jau aizmirstas.... un kurš gan metīs ārā kažokus, mājas, mašīnas, briljantus....??::)) neviens...
  

tagad kad pagajusi vairaki menesi pec skirsanas, es parvacos atpakal uz ieprieksejo dzivesvietu. kartojot visas mantas sava istaba, ik pa bridim uzgaju kadu mazu niecinu, kas saistas man ar tiem laiciniem. ara tiesam es tos nemetisu, lai ka ari sirsnina sapetu, tos ieraugot... bet tomer katra taja niecina ir tas patikamas atminas... lai ka es reizem gribetu teikt, ka viss tas bija sviests, tacu tie bija vecie labie laiki, kurus gribetu atpakal

vienkarshi aizmirstu ka taadas ir, kur taadas ir...

mīlēju mīlu un nemetīšu neko

nuu pirmais iespaids jau ir noraut visas ķeediites un  lietiņas no sevis, aizmest arii visu paareejo kkur kaktaa un saakt vienkaarši riktiigi psihot...bet veelaak jau atkal paņem visas lietiņas rokaa, apskaties, atceries jaukos briižus un saproti, ka taa tam bija jaanotiek un viss....un neko nevar mainiit..un tas, vai tu izmetiisi visas daavaniņas vai nee, nebuut neko nemainiis...taa ka nav veerts neko mest laukaa. jo peec tam jau i jauki paskatiities un atcereeties :))

laikam , ka nemetu aaraa.. bet saglabaaju, tik iebaazhu dzilaakaa kaktaa , lai weelaak par paarcilaat atcereeties, kad saape paargaajusi.