Vai tavs "Palīgā!" sauciens ir pietiekami skaļš, brīžos, kad ir nepieciešams tuva drauga atbalsts?

Jā, tā bija kādus mēnešus atpakaļ. Bet tagad es arī it kā esmu turpat, kur viņa tad, tāpēc vairs tā nav. :)

tad kad buutu tadaa situaacijaa tad redzeetu...draugu domaaju ka nee...bet meitas delj 100%

Nee-ee--raau-uuj aaa-iiiz Rrr-iiee-kksstiem! Sāāā-p Bbbļļļe!

Samazināsies attālums starp kontaktiem, izmainīsies aizdedzes moments - aizdedze būs vēlāka, attiecīgi dzinēja jauda, dinamika, temperatūra, degvielas patēriņš  .
Nākamais etaps  - atbalsts nodilis tik daudz, ka vairs nenotiek kontaktu pārtraukšana un tādā gadījumā netiks komutēts augstspriegums uz aizdedzes sveci - nebūs dzirksteles, dzinējs nav iedarbināms.

Mana mamma uzaudzinaaja muus abas - mani un manu maasu bez teeva. Logjiski, ka bija gruuti, bet izveeles neatlika. Tagad censhos vinjai atdarinaat par visu, ko vinja manis labaa ir paveikusi.

Drosvien sis pats uz Tevi aci met! ;)

Vienalga kur, ka tik ekstremitātes vietā un lūzumi nav. :)

gribu.ļoti,ļoti gribu, jo neredzu nākotni.bet nevaru.mēģinu, cenšos, bet nesanāk!tas cilvēks pats ar nelaiž prom, bet ari nenāk..vēl pāris dienas atpakaļ gājām prom viens no otra, teicām ardievas..bet nākamā diena nenesa neko jaunu-viss tas pats.ja nu vienīgi no manas puses vēl lielas pārdomas un sāpi, ka cīnies kā gribi, bet nedabūt sev visu uz 100%.bet tas ir sasodīti sāpīgi.;( nez-dzīve skarba laikam un laikam jāspēlē līdzi, kamēr vēl bezspēkā neesmu pakritusi.varbūt vēl nav laiks atteikties, vai arī varbūt tik tiešām tā pamatīgi vajag sastrīdēties, ko varēs arī uzskatīt par atteikšanos..skumīgi.

Es pat tā nevaru iedomāties, bet sakarā ar to varu minēt piemēru kā notiek tādā situācijā...

Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR
BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ! "