Vieglāk ir atzīt savu vainu vai tomēr izlocīt tā, ka otrs paliek vainīgs(pat ja tā nav)?

Nu personīgi man viegli ir pateikt piedod, ja es zinu ka esmu bijusi pie vainas, bet ja vainīgs ir otrs, tad ni un ni! :)
katram jāmācās gan piedod gan palūgt piedošanu! :)

Piedot jau var pilnīgi visu, bet aizmirst gan nē.
Mēs jau varam uzkaitīt lietas, kuras NEKAD, NEKAD nespētu piedot, bet tā visa ir tikai sevis mānīšana, jo ja cilvēks ir patiešām tuvs un tev svarīgs tad piedot var visu. Tikai vai tas ir tā vērts...

Visi tie jaukie, neaizmirstamie mirkļi, kas pavadīti kopā. Tos neviens man nespēj atņemt. :]

nu jau nedelju neesmu raudaajusi- ir tikai iemesls smaidiit. :D
bet, kad izraudos, paliek vieglaak.

Slikta aura

Par 40 gramiem vieglāks

Uz šo jautājumu, var atbildēt vienkārši un arī sarežģīti. Vienkāršākais - jā, paliek, jo top skaidrs, kam jāseko tālāk, vai arī tie ir nobeiguma runas vērti vārdi, bet ja šim jautājumam pievēršas zinātniskāk, tad mans secinājums ir tāds:
Zinātnieki ir pierādījuši, ka ūdens ir informācijas pārnēsātājs. Visa veida vibrācijas, paliek ūdenī un ir nolasāmas. Kā zināms , cilvēks sastāv 90% no ūdens, tātad var uzskatīt, ka esam tā radīti, lai informāciju uzkrātu. Bet daba visu jau ir pateikusi priekšā. Visas dabas katastrofas ir sakoncentrēta enerģija. Kaut kas uzkrājies, vienmēr ar varenu spēku tiek izmests atmosfērā. Var gari par to runāt... mans secinājusm ir tāds, ka nav jānogaida, līdz izvirdumam. Vari būt kā lietus, kā maigs pūkains sniegs, kā rasa, kā migla, bet cilvēkam raksturīgi, tāpat kā visam dabā, atbrīvoties no ūdens, no enerģijas. Tātad, esam tādi radīti, mums ir fizizska nepieciešamība atbrīvoties no informācijas. Atgriežoties pie pētījumiem, zinātnieki ir secinājuši, ka cilvēks ir kā maza raidstacija. Tāpēc jau vientulībā cilvēks zaudē prātu. Viņa misija ir informācijas apmaiņa, izlaižot to caur sevi. Tieši tādēļ arī cilvēks ir sabiedriska būtne, un komunikācija vienmēr ir bijusi viena no visaugstāk vērtētākajām vērtībām. Ne velti orotori ir spējuši mainīt pasaules vēsturi:)).Ceru, ka saprati, ko vēlos Tev teikt:)).

Juutas ir kaa pukje, kura noviist ja to patstaaviigi nepieskata un neaplaista.. :) Domaaju ka tas nav labaakais variants. :)

ja es justu, ka otrs paliek vēsāks, tad mēģinātu vispirms parunāt, kas un kā. Jāskatās pēc situācijas...varbūt vaina ir manī, manā uzvedībā, raksturā...varbūt esmu sevī kaut ko mainījusi uz slikto pusi. tad es mēģinātu laboties, ja tas būtu tā vērts. ja es saprastu, ka viņam ir jūtas pret citu, tad diez vai spētu dzīvot kopā...jēga ta kāda, ja viņam sirdī cita būtu iekritusi? taču, ja es zinātu, ka kāda cita speciāli viņu gribētu man atņemt, tad gan es parādītu, kur vēži ziemo :D manu vīrišķi neviena tik viegli nedabūs! vēl var gadīties, ka varbūt viņam tā bija tikai mirkļa aizraušanās/ieķeršanās, un tad jau nav vērts censties, ja jūtas nav patiesas.

piliti bet bez galvas laikam bisku jaapiestraadaa