egoisms

Nee, domaju kad taa nau.. Es piem., milu sevi vairak ka visus citus, un ar mani viss ir ciki briki..

sevi no malas ir ļoti grūti novērtēt, pārāk grūti...neticu, ka kāds atbildēs tā kā patiesībā ir...cilvēki bieži vien nepazīst paši sevi...

Es to parasti iztērēju tik ātri, ka nav nemaz jāslēpj!

Filozofiskā izpratnē altruisms ir to cilvēku tikums, kuri strādā sava tuvākā labā vai kalpo cilvēcei tikai prieka pēc, ko no tā gūst. Šis tikums pats par sevi ir augstas garīgas evolūcijas rādītājs, jo liecina par cilvēka uzmanību pret savu tuvāko. Tāpēc patiesu altruistu ir maz. Protams, ir daudz laipnu, atsaucīgu cilvēku, kuri reizēm palīdz citiem, bet tikai retumis altruisms kļūst par dzīves ideālu tādā mērā, lai upurētu savas intereses un labklājību. Bet altruisms pamatojas tieši uz pašuzupurēšanos un pašatdevi.

Sabiedrības slāņošanās ir dabisks un, tātad, pozitīvs process, - taču - tikai tad, ja tas notiek vispārīgā vienotībā, - kad individu egoismam stāv pretī sabiedrības egoisms, - un egoismam stāv pretī altruisms. Individuālisms dara sabiedrību izvērsīgu sevī, - sabiedrisms dara to izvērsīgu nesevī. Egoisms ir dzīves egoisms, - altruisms ir nemirstības egoisms.

Egoisms – tā nav ne slikta vai laba atzīme, bet gan tā ir rakstura iezīme, kura var būt attīstīta lielākā vai mazākā mērā. Tāpēc nav vērts kādu nosodīt par egoisma esamību: nosodīt var tikai to pakāpienu kurā tas rodas. Tā rašanās laikā ir vēl pieskaitāms arī paviršais egoisms (es esmu viss, bet visi pārējie ir nulles), pašsagraujošais egoisms (es esmu nekas, paskatieties kāda esmu es niecība) un veselais egoisms (sapratne par savām un citu vajadzībām un to saskaņošana ar savu labumu). Pirms pievērst uzmanību veselajam egoismam, parunāsim par slimo egoismu. Tas ir pēc analoģijas hipervitaminozei, hipovitaminozei un avitaminozei, slimo egoismu var iedalīt hiperegoismā, hipoegoismā un anegoismā.

Egocentrisku vērtību arvien plašāka izplatība. Ja egoisms ir cilvēka dabiska īpašība apmierināt savas vajadzības, kas ietver arī atteikšanos no daļas no tām par labu citiem (ģimenei, radiniekiem, draugiem, tautai u.t.t.), tad egocentrisms ir savu personisko vajadzību un vēlmju stādīšana pāri visam. Citiem vārdiem sakot, egocentrisms ir stipri pārspīlēts egoisms. Sabiedrībā, kurā dominē egocentriskās vērtības nav būtiskas spējas veikt kādu darbu, radīt vērtības, bet gan ir būtiski būt pietiekami spēcīgam un spējīgam, lai piespiestu citus veikt darbu savā vietā un piesavināties darītāja darba augļus.

Man ļoti patika šis raksts:  http://www.stilaparks.lv/jaunumi/5/767

Daudz jāraksta būtu, tāpēc te ir nelieli un saprotoši izraksti no dažādiem internet resursiem