http://irc.lv/blogs?lang=&nick=filozofs1991 IRC.LV - (filozofs1991) http://irc.lv/images/irc-logo-2.gif http://irc.lv/blogs?lang=&nick=filozofs1991 Fri, 12 Sep 2008 22:30:18 +0300 http://irc.lv/blogs?id=30313 http://irc.lv/blogs?id=30313 irc@irc.lv (filozofs1991)      Vispirms atcerēsimies, kā tad sākās šis indigo bērnu „bums”. Amerikāņu rakstniece Nensija Enna Teipa 1982. gadā uzrakstīja grāmatu “Understanding Your Live Through Color” (“Savas dzīves izprašana caur krāsām”). Autore klasificēja cilvēku īpašības un uzvedības modeļus, pievēršot uzmanību to saistībai ar cilvēka starojuma lauka jeb auras krāsām. Izveidojās apbrīnojami precīza psiholoģiskās profilēšanas metode. Autore ievēroja, ka dziļā zilā krāsa bija saskatāma vairākumam pēc 1980. gada dzimušu bērnu. T]]> Fri, 12 Sep 2008 22:30:18 +0300 http://irc.lv/blogs?id=27833 http://irc.lv/blogs?id=27833 irc@irc.lv (filozofs1991)
Pirmais svarīgākais un atbildīgākais darbs, ko es darīju, ienākot plašajā pasaulē, bija mammas pienīgākā pupa izbrīvēšana mazajai māsiņai. Lai arī vēl biju gluži akls, instinkti mani vadīja, un es, ar purnu pagrūdis nost augumā raženākos pirmdzimtos brāļus, uzmanīju, lai viņi nedara pāri manai mīļajai māšelei. Viņa taču vēl bija tik sīciņa...
Kad paaugāmies un sākām jau paši lakt pieniņu un grauzt garšīgās saimnieku kurpes, atnāca kaut kādi onkuļi un aizveda manus vecākos brāļus nezināmā virzienā. Kopš tās dienas es viņus vairs neesmu redzējis. Pēc šī, manuprāt, šausmīgā atgadījuma mēs ar māsiņu vēl ciešāk turējāmies pie mammas sāniem, cerībā, ka neviens neiedomās arī mūs, pie tam katru atsevišķi, atdot kādiem svešiniekiem. Tā būtu milzīga traģēdija. Es jau nebaiļojos par sevi, nē. Es taču biju vīriešu kārtas suns un gan jau vajadzības gadījumā prastu parādīt zobus, bet man bija žēl māšeles, jo viņa taču bija tik trausla un neaizsargāta...
Taču pēc nedēļas mūs abus iel]]> Sun, 20 Jul 2008 23:02:11 +0300 http://irc.lv/blogs?id=27788 http://irc.lv/blogs?id=27788 irc@irc.lv (filozofs1991)
     Reiz dzīvoja kāds ļoti sirsnīgas dabas vīrs. Kad viņš apņēma sievu, abi savā mīlestībā radīja mazu, jauku meitenīti. Mazā bija jautra un priecīga meitenīte, un sirsnīgais vīrs viņu ļoti mīlēja.
     Kad viņa vēl bija ļoti maziņa, viņš, dungodams dažādas melodijas, ņēma meitenīti uz rokām un, dejojot pa istabu, nemitīgi atkārtoja:
     - Es tevi mīlu, mazā meitene!
     Kad meitēnam bija astoņi vai deviņi gadiņi, sirsnīgais vīrs viņu mēdza bieži samīļot un teikt:
     - Es tevi mīlu, mazā meitene...
     Mazā meitene tad uzmeta lūpu un atbildēja:
     - Es vairs neesmu maza meitene.
     Taču tēvs tikai labsirdīgi pasmaida un saka:
     - Man tu vienmēr būsi maza meitene...
     Kad meitēns paaugās, viņa devās plašajā pasaulē to izzināt. Iepazīstot pasauli, meitene iepazina sevi, līdz ar to arī savu tēvu. Tagad viņa saprata, cik tēvam izcila un gaiša dvēsele. Viens no tēva spēka avotiem bija māka paust mīlestību savai ģimenei. Lai arī kurā pasaules malā viņa neatr]]> Sat, 19 Jul 2008 22:04:50 +0300