Foršākais ko atceries no bērnības?

Es atceros, ka 4 gadu vecumā paņēmu savu lielo suni un viena pati aizgāju pie vecāsmammas, kura dzīvoja kādus 3km no manas mājas, likt puzles un ēst cepumus.
Atceros, ka arī pērienu dabūju pamatīgu par to.

neko neatceros, man visas dienas sajukushas un vairs neatšķiru, kuru joku dzirdēju vakar, kuru aizvakar. Vakar gadījumā par Munksu visu laiku negāja runa?

Divi spainīši ar saķertām zivtelēm! Vasara kā tāda bija jauka ar mīļoto!  
es šķiet pilnīgi visu atceros, bet pirmais prātā iešaujas tās zives un sacensības, kurš ātrāk un vairāk saķers!

to ka mani norita pasauca apsargi parunat un teica ka vairs varu nebraukt uz Lielvardi   

Tas tak vēl nesen bij :)
Visu atceros! :D
Dejas, liieli roozā baloni, daudz foršu dāvanu, visforšāko cilvēku, kas man ir uz šīs pasaulītes, pozitīvas emocijas, smaids, daudz šapmanieša, rozes, bučas, iepazīšanās (pat savā dzimšanas dienā paspēju :D), apsveikumi. ak, neaizmirstami svētki :))
bet lai tādus sarīkotu, nācās ļoti nopūlēties.. viss lielais čakars ar svinību vietas izvēli un milzu stresu, kaut viss noritētu labi, tas bija traki.. labi, ka viss garām, varu dzīvot mierīgi :D bet ja rīkotu kāds cits, labprāt atkārtotu :D

...taa kaartiigi smeejos pagaajushaa nedeeljaa. Ko tik skolaa nenaakas dzirdeet. :D
... pirms kaadaam divaam nedeeljaam izrunaajos. To sarunu laikam kaadu laiku neaizmirsiishu. :)
...es katru dienu smaidu. :)

Atceros, ka man pirms skolas nogrieza bizes, jo mamma domāja, ka tā būs mazāk problēmu ar maniem matiem. Toreiz modē bija sasoni. Uz skolu gāju izjuzdama sevi kā lielu meiteni, kuru sagaida daudz kas nezināms. Man nepatika doma par laika ilgo pavadīšanu klasē, gribējās vēl skriet pa pļavu. Ar neciešamām grūtībām staigāju kurpēm kājās. Gladiolas vilkās pa zemi, klase riebās, visādi īpatņi bija salasīti vienu viet . Cits bikls, cits nepamatoti lecīgs... Noskanēja pirmais zvans, manu roku satvēra ļoti skaists puisis, un viss manī norima. Šķita, ka nu mani ved vecākais brālis, turklāt visskaistākais, iznesīgākais un mana roka lielā paļāvībā dusēja viņa lielajā plaukstā... Diena pārvērtās, lepnums un pacilātība mani saviļņoja... Neko vairāk arī neatceros.

sexa beigas

Principā neko neaizmirstu (nevelti bērnībā daudz biezpienu riju ) vismaz, ko tādu, kas runāts ar citiiem...
A priekš sevis jau vairs nav tik svarīgi, jo zaudētājs jau būšu tikai es pats :)

o jā! kā gan to var aizmirst! Atceros gan dziesmas pie kurām dejojām, sajūtas, kādas radās kopā esot, pasākumus uz kuriem gājām, to supersilto un mīļo acu skatienu,vārdu sakot visu to foršo, kas bija, bet vislabāk prātā palikušas tieši viņa smaržas... riktīgi feinas! :)