Pārāk labi pārzinu savu profesiju un lielākās grūtības radās ievaddīt tekstu uz bālas klaviatūras, bet tas jebrurā gadījumā aizņēma tikai 20-30 minūtes.
Mani šie jautājumi patiesi interesē un es tos labi pārzinu, pat nevajag meklēt ko netā.
.
Es gan meklēju vienu rakstu Padumjajā Jaunatnē kas rakstīts šķiet 1998 gadā, desmit gadus pēc Latvijas karoga uzvilkšanas Svētā Gara tornī, rurā tā dalībnieks un liecinieks (nu jau izaudzis un apmēram 20 vecs) atsakās no TĀDAS Latvijas.
Vēl meklēju kas varētu uzdāvināt Jāņa Mauliņa grāmatu “Garīgā pagrīde” Dokumentāls romāns. R., Pētergailis, 1994 http://berelis.wordpress.com/1994/09/27/janis-maulin-gariga-pagride/
.
Abām šīm lietām ir kas kopējs – viņi redzēja Atmodas norietu. Arī studija Dauka to redzēja..
Pat savā stāstā par suņiem ieliku savas bērnības atmiņas par Atmodu -> http://irc.lv/blogs?id=28970
.
Noglaudījis manu gaišmataino galvu, viņš cieši man apsola: - Ceturtajā maijā man būs brīvdiena, aiziesim pie Brīvības pieminekļa un tad dosimies uz Centrāltirgu meklēt tev suni.
Ir saulaina ceturtā maija diena. Uz ielām izkarināti karogi un daudziem cilvēkiem rokās ir ziedi. Daudzi lēni pastaigājoties dodas uz centru pie pieminekļa, lai atzīmētu Neatkarības deklarācijas pieņemšanu pirms astoņiem gadiem. Gaisā virmo kaut kāda netverama aura, kuru šķiet es jau esmu kādreiz izjutis, bet nespēju atcerēties – tik sen tas viss ir bijis. Mēs kopā ar visiem dodamies turp, kur šodien satek cilvēku straumes.
Mildu ieskāvusi cilvēku jūra, tā viļņojas, brīžam viļņveidīgi uzvirmo, lai uzgavilētu pie mikrofona teiktajam, un izspiestu no pieminekļa zonas krievvalodīgos provakātorus ar plakātiem, kuri cenšas uzsākt kautiņu televīzijas kameru priekšā. Tomēr plakātu vienalga ir mazāk nekā sarkan-balt-sarkano Latvijas, dzelten-zaļ-sarkano Lietuvas un zili-melni-balto Igaunijas karogu. Aiz tiem nekā nevar redzēt, tāpēc tēvs mani uzceļ sevi uz pleciem.
No turienes paveras lielisks skats uz Bastejkalnu un pieminekli. Turot paceltajās rokās augstu paceltas trīs zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus, Mildiņa cieši veras uz pieminekļa pakājē stāvošo godasardzi, oratoriem kas nomaina viens otru pie mikrofona un milzīgo pūli, kas līdzīgi skudrām nāk no visām pusēm arvien vairāk un vairāk.
Viņa atceras ne tikai šodienu, viņa atceras arī 88 un 89 gadu, kad grupas Helsingi-86 mudināta šeit atkal, pēc ilgiem apspiestības gadiem, tauta sāka pulcēties viņas pakājē un sāka justies kā viena nācija – latvieši. Tie bija Folkloras festivāli un 23. augusta pasākumi, Molotova – Ribentropa pakta sakarā, kad Baltijas valstis saskaņā ar slepenajiem protokoliem pārgāja PSRS ietekmes zonā. Arī tad es, Helsingu bērns, kā dažkārt mani dēvē tēvs, jo arī esmu dzimis 86 gadā, biju pie pieminekļa un vēroju visu no tēva pleca augstuma.
Tiesa, es no tā visa neko neatceros, tik melnbaltajās fotogrāfijās es redzu ka tā patiesi viss bija. Gan tad, gan pašlaik pieminekļa pakājē, zem uzraksta TĒVZEMEI un BRIVIBAI ir izveidojusies milzīga ziedu jūra, kurai šķiet nav ne sākuma, ne gala. Pie pašas pamatnes, uz kartona gabaliem novietotas, deg svecīšu virtenes. Tās ir kā dzīvas un es nespēju atraut no liesmiņām savu skatu. Acīs sāk ņirbēt, man sareibst galva un es ciešāk pieķeros tēva galvai un aizveru acis.
- Miķeli, uzmanīgāk, izplēsīsi man visus matus!- mani realitātē atsauc tēva balss. Es atveru acis un palūkojos apkārt. Es sēžu tēvam uz pleciem, rokās turu Selgu - 405 sarkanā krāsā, kas pārraida translāciju no Augstākās padomes, kur pašlaik norit balsošana par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Mēs ar tēvu stāvam Brīvības pieminekļa pakājē blakus izstīdzējušam garam angļu ceļotājam smieklīgā platmalē, plānā vējjakā un lielu piepūšamu globusu uz muguras. Mums garām, ar ieslēgtiem radio aparātiem rokās, uz Augstākās Padomes pusi steidz cilvēki, lai ar savu klātbūtni atbalstītu deputātus, kuriem jāpieņem lēmums un jābalso par Māti Latviju, mūsu kopējo Tēvzemi.
Cilvēki steidzas, bet tēvs kaut ko angliski stāsta Džonijam, pasaules apceļotājam. Džonijs smaida un arī kaut ko stāsta. Kā izrādās, viņš ceļo tikai kājām un neizmanto transporta līdzekļus, jo ir no Greenpeace, viņš cīnās par dabu, par ekoloģiju. Kamēr tēvs runā ar Džoniju, māte no malas ar fotoaparātu mūs iemūžina. Parakstījies uz globusa, tēvs arī man ļauj tur uzrakstīt savu vārdu. Es lepni uz mīkstās virsmas uzvelku – MIKS. Džonijs uz atvadām mani noskūpsta uz pieres un mēs jau piebiedrojamies cilvēkiem kas dodas Doma laukuma virzienā.
Balsošana ir tikko beigusies – Neatkarības Deklarācija ir pieņemta. Apkārt atskan gaviles, pland mazi karodziņi rokās, cilvēki apkampjas, skūpstās, daudziem acīs prieka asaras. Arī tēvam un mātei. Viņi skūpstās, raud un smaida. Es nesaprotu kāpēc, un tāpat kā visi, enerģiski vicinu mazo karmīnsarkano karodziņu ar balto joslu vidū. Es esmu laimīgs – cilvēku un karodziņu ir ļoti daudz.
Cilvēki Doma laukumā pašķiras, tur no balsošanas nāk mūsu deputāti. Priekšā Ita Kozakēviča, Juris Dobelis, Škapars, Bresis (pats neatceros, par tiem man stāstīja vēlāk tēvs) un vēl daudzi citi. Tauta uzgavilē, pasniedz ziedus, arī viņu ceļā nomet ziedus. Visi ir lepni par gūto uzvaru. Tā ir mūsu atbilde 20. janvāra notikumiem, OMON apšaudēm un ilgu gadu pazemojumiem. Mēs atkal esam vienoti, mēs esam tauta, kas neļaus sevi vairs pakļaut svešām varām. Mēs visi dodamies uz krastmalu.
Visa krastmala ir aizpildīta, satiksme apturēta, visi klausās tiešo radiotranslāciju un gaida kad Latvijas karogs tiks uzvilkts Svētā gara tornī. Cilvēki cieši saspiedušies viens pie otra, sarunājas, apsveic viens otru un raugās uz Rīgas pili. Un lūk, tas lēni tiek uzvilkts mastā. Skan Latvijas himna un cilvēki vienbalsīgi dzied: - Dievs svētī Latviju, ak, svētī jel to. . . - Spožas saules apmirdzēts tas beidzot paceļas mastā un visi aplaudē. Apkārt skan dažādi vārdi un saukļi: - Brīvību, brīvību! Brīvu Latviju! Lai dzīvo brīvā Latvija!
Tauta netaisās izklīst, visi ir ļoti saviļņoti un priecīgi, klausās kārtējo runātāju. Visi ir ļoti noguruši un laimīgi. Arī es. Es vienkārši aizmiegu tēvam uz pleciem un gandrīz noveļos zemē.
- Miku, kāp zemē, es vairs nevaru tevi tik ilgi noturēt. - un tēva spēcīgās rokas mani noceļ zemē. Es atkal esmu 99 gadā, blakus Brīvības piemineklim un cilvēku jūrai. Cilvēki sāk pamazām izklīst un arī mēs ar tēvu gar kanālmalu dodamies, kājām dodamies uz māju. Ir tikpat saulaina un silta ceturtā maija diena kuras nevilšus atcerējos. Ja godīgi, tad man viss ir sajucis, vai es to visu redzēju savām acīm, vai tās ir tēva atmiņas it kā manām acīm.
.
Divas Personības neliku kopā ar citiem, jo viņi manuprāt ir to pelnījuši
.