Ir bijis tā, ka neesi paspējis kaut ko pateikt cilvēkam, bet viņa vairs nav?

Tāda atziņa nāk vienmēr, kad pavisam zaudējam cilvēku.
Jo ikdienā pašsaprotamas lietas gluži vienkārši aizmirstam pateikt un lieku reizi uzsvērt - kā piemēram to, ka mīlam vecākus, brāļus, māsas, draugus, ka viņi mums ir svarīgi un nozīmīgi.
Pati pēdējā laikā aizdomājos, cik svarīgi un vajadzīgi man ir cilvēki, kas ir man apkārt un dažreiz gluži vienkārši pasaku: Paldies, ka jūs man esat!

Jā. Vecmammai tā arī nekad nebiju pateikusi, ka mīlu viņu.

Ir gan tā bijis-kad vectētiņš nomira.. :( nebiju viņu nedēļu satikusi.Vienu vakaru gribēju pie viņa uz slimnīcu aizskriet,pabūt kopā(vienkārši ļoti liela vēlēšanās bija), bet mamma pierunāja braukt nākamajā rītā. Nākamais rīts pienāca, bet vectētiņš viņu nebija sagaidījis.. :( Tagad joprojām tas grauž..
Tagad vecmāmiņa ir ļoti slima-bet ceru,ka šoreiz nenotiks atkal tāpat.. tikai biedē fakts, ka ārsti deva 3 nedeļas laika ko dzīvot-ir pagājušas 3 nedēļas un ar katru dienu arvien lielākas bailes paliek.. :(

Nē. Ja man ir kas sakāms cilvēkam, tad es to daru zināmu savlaicīgi, jo tieši šī apziņa, ka varētu būt par vēlu mani vienmēr biedējusi.

jā

jaa,ir nepateikti vaardi palikushi...kuri tagad ir pie manis,un tur nu neko nevar dariit...

am nea, bet tas liek aizdomaties

Jā, mammai ko neesmu redzējis

Nomira ar manu dvīņu brāli mani laizot psaaulē

Jā, ir tā bijis.. Grauž ne tikai tas, kas nav pasacīts, bet arī tas, kas nejausi ir pasacīts dusmu brīžos..