Jautājums tiem,kas ir saskārušies ar darbu ārzemēs vai kuru tuvi cilvēki ir ar to saskārušies(sk.zemāk.) ?

Man bijaa ljoti gruutu pierast pie dziives arzemees pirmo men.Domaju,ka nojugshos...viss svessh...draugu nav...traki gaaja.bet paarejos 2 men viss iegaaja taadaa kaa rutiinaa-tik pelniiju naudinju...
Un arii kad mans draugs aizbrauca straadaat uz tris men pirmaas paris ned bija ka brivdienas...lai cik tas jocigi neskanetu.Tachu pec tam bija TIK vientulji,ka katru reizi raudaju,kad vinsh man zvaniija un pedeja men pat saslimu :(

kurš aizbrauc-tas paliek-tikai īsti neviens nezin kapē....

Draudzene aizbrauca, viņa tur jūtas lieliski. Varbūt tādēļ, ka visu stresu, kas saistīts ar iejušanos jaunā vietā, mazināja tas, ka viņai tur dzīvo un strādā laba paziņa, kas iepazīstināja ar kaimiņiem un jauno atmosfēru, visu pastāstīja, kas un kā notiek, palīdzēja darbā iekārtoties..
Draudzenei pietrūkst mūs visu, protams, pietrūkst draugu riktīgi, bet viņa nejūtas slikti, viņa to uztver kā pozitīvas pārmaiņas, kā kautko jaunu, piedzīvojumu, ko izbaudīt.
Nav jau uz visu mūžu, nepaies ne cik ilgi un jau būs atpakaļ :) laiks, nelieties, ātri skrien..

Nezinu gan, mamma aizbrauca un daži paziņas arī ir Īrijā - viss ok, nekādu sūdzību. Sākumā protams ir grūti, ļoti grūti prom no dzimtenes, jo te ir draugi, radi, bet tur tu esi kā no laivas izmests - viens pats, bet domāju, ka tas ir tikai pirmajā laikā, darbā rodas draugi un ja ne draugi, tad paziņas jau nu toč :)

Gadījumi ir dažādi. iens draugs aizbrauca uc Dortmundi dzīvo tur jau 9.gadus, tajā pashā laikā, aizbrauca cits draugs uz norvēģiju. Pēc mēnesha atgriezās, jo nevarēja izturītēt bez sievas, bērniem un draugiem!