Tiem kuriem NAV otrās puses, kā vispār dzīvojās, kas Jūs notur?

Man ir 26 un nav meitenes. Nopitnas attiecības vispār nav bijušas. Arī negribas nekādas saistības. Vispār jūtos viens diezgan labi, bet esmu cilvēks kas ātri pierod. Ja atrastos meitene un pikristu dzīvot kopā domāju ātri mainītos un kļūdu prātīgāks. Berni gan laikam nav mans lauciņš. Protams ja gadītos savs un redzētu kā viņš aug gaņau iemīlētu viņu un gribētu pavadīt laiku, bet tā savādāk man visi tie mazie biškiņ kretinē lai gan pats kādreiz tāds biju. Reizēm es iedomājos kā būtu ja visu dalītu ar kādu cilvēku. Nevis tā ka skaistule kura prasa tikai naudu, bet tāda normāla sieviete kas pati arī strādā un aizņemta ar savām lietām. Tad kopā domātu par ēdienu, kopā maksātu par kopējo dzīves vitu. kr4 būtu kopējais ģimenes budžets kuru noteikti kādreiz es pārtērētu un dabūtu pizduļus, bet tad kad viņai sanāktu kāda nelaime vai vienkarši baigā velme pēc kā jauna nāktos man padzīvot prātīgāk, taupīgāk. Tur protams jābūt lielai uzticībai viens otram.

Runājot par to - satikt cilvēku kam ar  NEKAD I NAV BIJIS.
Mūsdienās laikam laimīgā loze vairs nav bieža, jo to visu dažs labs jau paspēj ieprovēt jau pamatskolā.
Takā atrast tādu, kura nav dabūjusi ir pagrūti.
Principā meklēt tu vari, bet tur ir jau jāsaprot, ka nekādu skaisto lellīti tu neatradīsi kura nebūs vēl dabūjusi, jo tās izķer pirmās kā nekā.
Kaut kur kaimiņos kāda klusā, kurai interesē tikai skola, iespējams tāda vēl ir, bet maz ticams pilsētā. tad tev jāmeklē laukos jo tur tomēr cilvēki savādāk dzīvo, nav bāru, klubu, vietu kur sadzerties, satikties utt tur viss tā mierīgāk notiekas.
Pati stulbākā jau ir tā doma, kuru tu visu laiku katru dienu iedomājies.
Man ir tāds vecums un man nekas nav, jā tā ir un to galvenais, ka katru dienu no rīta tu iedomājies.
Un līdz ar to tu jau nedzīvo, bet tikai esi.
Vnk ej stādā, domā pie sevis, skaties uz citiem kā tiem veicas, bet tev nekā.
Un nekas tik traki cilvēku nebojā kā vientulība.
Esi pat izdzēsies no draugiem cik raksti, tā jau ir vēl viena pazīme, ka negribi ne ar vienu runāt pat pazīstamu, jo negribi zināt kā viņiem ir, jo ja viņiem ir labāk, bet tev nav, atkal pārdzīvojumi.

Zini kas ir pats dīvainākais.
Tas, ka ja tev nav, tu gribi,
tad kad tev ir, tu vairs īsti negribi, jo iestājas saucamā rutīna.
Protams atkarīgs no cilvēku saderības, bet tā tas notiek, līdz ar to parādās visādi strīdi un nesaprašanās.

runājot par komunikāciju.
komunikācijas jau ir labas lietas, bet atkarīgs kur un kā tu to pielieto.
ne jau visām sievietēm interesēs tavas darba lietas vai arī ko un kā tu darītu.
viņām interesē tu kā cilvēks kopumā, nevis tēlo pārgudru lai atstātu iespaidu, netēlo, nevajag, tas tikai visu bojā.
izturies dabīgi.

    
Ja atgriežamies pie tā, kādas ņemt un neņemt, izvēlies vecākas par sevi.
Un nesaki, ka neesi dabūjis jau iepriekš.
Nesaki un viss, jo tas viņām uzreiz maina gribēšanu.
Viņas negrib tādus kuri neko neprot.
Viņām tomēr gribās gultā kādu kurš māk tās lietas darīt  
Līdz ar to tavā gadījumā ieteiktu izvēlēties gados vecāku par sevi, nu tā priekam, pirmajiem piedzīvojumiem utt.
Jo tām ,kurām pāri 45 vai vairāk, jauni nevainīgi puikas ir kā svaiga, jēla gaļa sunim.

Kaut kā īpaši tas nesatrauc. Mierīgi dzīvoju kā buda ar mierīgu dvēseli.   Nav arī tās otras pusītes, pa laikam iepazīšanos portālos mēģinu ar kādu iepazīties, bet tā labākajā gadījumā tikai var pačatot, nekas vairāk. Tie saiti paši par sevi nav nopietni  
Kas mani notur, droši vien iekšējais miers.
Redzi, mūsdienās tas tā arī nestrādā kā agrāk, tagad tas viss ir sarežģītāk, tāpēc tā dzimstības problēma rodas civilizētajās Valstīs, tehnoloģiju ietekmē, kā pats pieminēji Japānu, tur 1/4 iedzīvotu pēc cik tur gadiem pazudīs(20-30 gadiem).

Un vispār precēties un taisīt bērnus, būtu normāli pēc 30+

Domāju, ka viss ir iespējams. Varbūt ir vērts apmeklēt kādu kristīgo draudzi.

Finding strength inside