Vai nav tā, ka bieži mēs nesakam to, ko domājam, jo ceram, ka otrs izlasīs mūsu domas vai uzminēs to, ko mēs paši negribam teikt skaļi? Kāpēc tā jādara?‎

Tas sauktos,ka mums ir vnk bail to otram teikt.
Tās savā ziņā ir bailes, no tā,ka otrs varbūt to negribēs dzirdēt,apvainosies, nerunās ar tevi vairs.
Dažreiz tāda klusēšana noved pie nekā.
Dažreiz tas noklusētais,nepateiktais iespējams ir pat svarīgāks nekā tas ko pateici skaļi.

Īstenībā kapēc tā jādara ja, tam jau nemaz atbildes nav,jo es uzskatu,ka tas viss atkarīgs no cilvēkiem un situācijas.

īst neiebraucu, bet domāju atbilde var būt arī tāda - Jo acis ir dvēseles spogulis.

cerība mirst pēdējā:)
jā, ceru un mēģinu telepātiski paātrināt procesu