Vai tu spēj PIEDOT? Kas pamudina uz to?

dzimum tieksme  

nē...ērces !  ! ! :D :D

Idomājies.
Tev ir draugi, paziņas utt...
Draugiem tu ja ne uzticies, tad vismaz dažreiz uz viņiem paļaujies.
Tad viens draugs tevi piedrāž, lai uz tava reiķina uzdzīvotos otrs vienkārsi dirš skatoties acīs.
Itkā te nav nekā nenormāla, grūtības ir un būs, bez tām navar.
Bet kad katrs cilvēks no tevis mēģina kaut ko izsūkt tas mazliet apnīk.
Ar katru situāciju aug arī pieredze un ar laiku elementāri iemācies izprast un izjust cilvēkus ātrāk.
Bet kad katrs cilvēks ko tu sastopi grib tevi izmantot un to tu apjēdz, tas jau sāk naturāli plēst anālu.
Beigu beigās tas apnīk un tu visus pasūti drst un paliec viens, a palikdams viens tu iemācies paļauties tikai uz sevi.
Tālāk cilvēkam izstrādājas doma, ka "Man neko no viņiem nevajag, es pats visu varu."
Ja tu vari visu pats, nafig tev kāds vispār vajadzīgs? o0

Es nedomāju tos budistus kas aiziet kalnos un dzīvo līdz atstiepjas, bet par tiem kas dzīvo starp cilvēkiem, bet paliek vieni.
Un te nav nekā saistīta ar kompleksiem kā rakstīja inga_l9.
Ja tu vari visu, tev principā nevar būt nekādu kompleksu.

Tas ir atkarībā no morālajām vērtībām. Taču stipra sieviete spēs sev piedot, un ja kas, izskatāties diezgan stipra, lai sev piedotu!

ēē, nu, diezgan svarīga lieta - par laimi, esmu to daudz maz iemācījusies, visi mēs esam tikai cilvēki, bet protams, viss ir atkarīgs no situācijas. Pāridarījumus, manuprāt, vieglāk ir piedot svešiniekam, jo tas Tev neko nenozīmē, tomēr, ja Tevi sāpina Tev tuvs cilvēks, loģiski, ka tas ir grūtāk.

piedot speeju, jautaajums vai speeju aizmirst...

Tas ir ceļš uz sirdsmieru, optimismu, laimes neviltotu izjūtu un arīdzan veselību.
Piedodot ir jāsaskata tas, kāpēc piedod, jo citādi rezultāta nebūs. Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko esam parādā cilvēkiem.

Spēju, protams. Ar cirvi no pakaļas neskraidu. A ko!?   , man jau no tā gaļas gabals nenokrita (ja vien sifilisu neatnesa mājās, pie tā jau gan it kā ši vārdu spēle kļūstot par realitāti   ).
Jautājums cits - bet ko tālāk!? TĀLĀK KO!? Tieši tā - esmu džentlmenis - durvis atveru. Ja ir grūši slieksnim pāŗi tikt, varu iedot arī "impulsu" pa tam paredzētu/amortizējošu vietu! :D  Vienreiz nodrāzusies/-ies pa kreisi meklēsies arī vēlāk. Tā jau maucības pa papilnam, varbūt pietiek...  
Jēdziens "piedot" -katrs jau saprot drusku savādāk. Ja šajā gadījumā piedot ir arī aizmirst, nākt ar smaidu, nēsāt uz rokām, mīļa buča no rīta UN NO SIRDS... nu nez, vai tā sanāks. Domāju, tur jābūt vai nu galīgai lupatai vai 100% lobotomijai (tjipa, kad cilvim nospiež pogu "reset") :D ). Cits variants, kad novilkti daudzi gadi, ir laulība, viens otram piegriezušies, bēri saražoti, īpašumos kopējais naudiņš un spēki sagāzti, un cilvis jau it kā pie tās sugas piederot, kas pēc cik tur gadiem gatavs "sabīdīt čurājamos" ar nākamo partneri, kaut, iespējams, šis apgalvojums velk vairāk uz tik veiksmīgi 3.reiha laikā iesākto Margaretas Songer "sex revolušn" :).
Īsāk - dzīve sarežģīta lieta. Mums, cilvēkiem. Kā gribētos nesarežģīt vienkāršas lietas, bet kā nesanāk, tā nesanāk. :D