Kāds vecs poļu pensionārs reiz aizgāja pie sava mācītāja izsūdzēt grēkus.
- Es vēlos izsūdzēt savus grēkus, iesāk savu stāstu pensionārs.
- Jā, mans dēls, atbild mācītājs, es tevi uzmanīgi klausos.
- Tas notika sen. Otrā Pasaules Kara sākumā. Kādu dienu pie manām durvīm pieklauvēja daiļa sieviete un palūdza paslēpt viņu no vāciešiem. Es paslēpu viņu savā pagrabā un vācieši viņu neatrada.
- Tas taču ir lieliski, mans dēls, tu izdarīji labu darbu! Tas taču nav nekāds grēks!
- Viss ir daudz ļaunāk, atbild pensionārs. Es viņai palūdzu lai viņa man par pagraba īri maksā baudā...
- Nu jā... Tie bija grūti laiki un tu tomēr riskēji viņu slēpjot – ja to būtu uzzinājuši vācieši, viņi tevi nošautu. Es ticu ka Dievs to visu redzēja, izvērtēja labo un ļauno, un tavs grēks tiks piedots.
- Paldies svētais tēvs! Man pilnīgi kā akmens no sirds nokrita! Bet vai es varu tev pajautāt vēl kādu jautājumu?
- Protams. Jautā, mans dēls.
- Kā tu domā, vai man vajadzētu viņai pateikt ka karš jau ir beidzies?..