-Kā jūs nokļuvāt slimnīcā? - vaicā psihiatrs kādam slimniekam.
-Ak, dakter, tas ir garš stāsts, - slimnieks atteic. - Es apprecēju atraitni, kurai ir pieaugusi meita. Pēc neilga laika mans tēvs apprecēja manas sievas meitu, proti, manu pameitu. Mana sieva kļuva par mana tēva sievasmāti, mana pameita tagad ir arī mana pamāte, un mans tēvs - mans znots. Bet lieta sarežģījās vēl vairāk, kad manai pameitai piedzima dēls. Viņš tagad ir mans pusbrālis, bet arī manas sievas mazdēls. Tātad es manam pusbrālim esmu arī vectētiņš. Tad manai sievai piedzima mazulis. Mans dēls nu ir svainis manam tēvam, bet mana pameita ir manam dēlam arī vecmāmiņa, jo viņš taču ir viņas padēla dēls. Tā kā es esmu kļuvis par sava tēva patēvu, mans dēls ir manam tēvam pusbrālis un reizē manas vecmāmiņas dēls, jo taču iznāk, ka mana sieva ir savas meitas pameita. Savai pamātei es esmu patēvs, mans tēvs un viņa sieva ir arī mani pabērni, mans tēvs un mans dēls ir gandrīz vai miesīgi brāļi. Mana sieva galu galā iznāk mana vecmāmiņa, jo viņa ir manas pamātes māte, savam dēlam es pats esmu brālēns un tajā pašā laikā arī pats sev vectētiņš. Kas tad mēs īsti, dakter, katrs esam?