Reiz mežā dzima eglīte,
Un auga, skujām klāta,
Līdz Muļķu Zemes elite,
To nolaida no kāta...

Uz parlamentu aizstiepa,
Un apkāra to mantām ~
Tā politi-onkas gribēja,
Un tīk tas polit-tantām.

Līkst eglei zari, bezspēkā,
No daudzo mantu svara...
Tai līdzās, krietnā štīmungā,
Svin svētkus “viedā” vara:

Lok šampanieti taukpurņi,
Kā raduši pie siles,
Tiem bišķi traucē uzpurņi:
Gar šņukuriem tek piles.

Strebj baznīcvīnu svētuļi,
Laiž  biķeri pa rokām,
Līdz galvās sakāpj burbuļi,
Iekš abām smadzeņkrokām.

Ceļ naftas pāķi pokālus,
Kā alkaši: ar skubu,
Par Hūtes varu, lokālu,
Un Lemburģijas Trubu.

“Par Vadoni un partiju!”
Tiek skandināti kausi,
Ar burbuļvīnu, pajaunu,
Un – kāri lakti sausi.

No kausiem alu iemalko,
Pa bišķim auseklīši,
Un mugurkaulus iztaisno,
Kā egles stumbrus, glīši.

Graņonkās vodku salaista,
Un zalpom izkož biedri,
Tiem zacenē ir vadmala,
Un cīņu biedru sviedri.
...
Uz parlamenta eglīti,
Nav aicināta Tauta ~
Sāks uzvesties vēl neglīti,
Ja tiks tai vaļa ļauta!...