Akadēmiķis Stradiņš leģendārajā Rakstnieku saietā pateica: Esmu lepns, ka izjūtu sevi kā latvieti - Un kā ir ar tevi?

Jā,esmu lepna, ka esmu latviete! Jo māku par sevi pastāvēt (nav jau svarīgi,kurā zemē)!

Attiecinot šo uz sevi, neteiktu, ka nesu to sevī ar lepnumu, pacilātību, eiforiju, drīzāk gan izjūtu to kā pašpietiekamu cilvēcisku pazīmi - valodu, izteiksmes līdzekļus, pasaules izjūtu, kas radies, dzīvojot šeit, kur man arī jādzīvo, jo citādāk nevar būt. Un tas raksturo mani, un tā izsaku sevi. Tomēr neteiktu arī, ka kaunētos. Lepnums rodas salīdzinājumā ar ko citu - tā ir pacelšanās. Neteiktu, ka tiecos salīdzināt. Ir labi justies lepnam (bez šaubām), jo tas rosina darīt, darboties lietas labā. Lepnums (vai arī otra galējība - kauns) saistās ar tēvišķo apziņu. Šķiet, ka postmoderniskais bezpersonisms tiecas to samaitāt.