Atsvaidzieniet manu atmiņu

Fausts atsakās no visa, kas varētu dot personisku laimi, – no mīlestības, bagātības un iespējas baudīt mākslu, no pagodinājumiem un dzīves galmā. Tas viss Faustam šķiet tukšs, pārejošs. Titāniska darba rezultātā viņš īsteno savu ieceri: nosusina jūru, to pārvēršot par ziedošu pilsētu, kurā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki. Fausts mirst ar līksmu apziņu, ka vismaz sirmā vecumā ir sagādājis mirkli, par kuru var sacīt:
Tu esi skaists! Jel kavējies!
Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi,
Ne mūžos nevar izgaisties.
Es tomēr nevarētu atteikties no personīgās laimes, jo dzīvojam tikai vienreiz...

Nu tad tā, Ziemassvētku nīdēj, es šajos apdāvināšanas svētkos tomēr Tev gribētu uzdāvināt divas grāmatas, kuras Tev būtu arī jāizlasa. Tas Tavai apgaismībai. Raksti adresi, sūtīšu bandroli, jo egles jau Tev noteikti nebūs, zem tās atstāt nesanāks:))).

Neko Tev nevar atsvaidzināt, jo neko neesi izlasījis līdz galam. Takš izlasi vienreiz!, ja interesē....par ko gan es ļoti šaubos

neesmu visu izlasiijusi, nemaaceeshu atbildeet

Neesmu to lasijusi, un nebūtu gatava pārdot dvēseli... tā dara tikai gļēvuļi, kuri nav spējīgi cīnīties ar dzīves grūtumiem un izbaudīt dzīves jaukumus...