Cik daudz tu dalies ar savām problēmām?

Dīviani, bet nekad nav nācies, vizmas nekad nav bijusi tik liela problēma lai par to runātu, bet tās emocionālās problēmiņas es vnk nemāku pareizi noformulēt lai kāds saprastu

esmu no tiem cilvēkiem kas patur savas problēmas sevī.... ja man ir kādas tad es cenšos tās atrisināt pats ...

Mana dzīve ir kā atvērta grāmata dažiem cilvēkiem. Pie tam es stāstu tik daudz cik uzskatu par nepieciešamu, visi sīkumi jau nav jāzin un arī nekatram, katrs cilvēks uzzin tikai to, ko es uzskatu par vajadzīgu, protams ja viņš pats vēlas uzzināt to :D

Tuvākajiem cilvēkiem.

Tikai ar tuvākajiem (izņemot māti).

а kam pis manas problemas

Nu kā sacīt, agrāk kad biju jaunāks tad jau jā stāstiju tās problēmas a tagad man tas nerausta, nesaku īsti nevienam, nu varbūt tādas kas patiešām ir problēmas un ir vērts risināt iesaistot pārējos, bet pārējos sūdus paturu sevī, ja tādi ir.

Ja ir kāda problēma,tad mēģinu atrisināt pati vai ar vīru kopā.atkarībā,kas tā būs pa problēmu.ir bijis ka dalos ar meitu,mammu un draudzeni.

Cik uzskatu par nepieciešamu, tik arī dalos! Pastāstu draugiem, kuri uzklausa, kas mani nomāc, ģimenei varbūt! Eju pa ielu saskumusi, nevienam netraucēju, acīs nelecu un nestāstu, ka man ir tādas un tādas problēmas, bet, ja mani tajā brīdī kāds aizskar, tad gan spļauju ārā visu, kas uz sirds - piedodiet, bet uz kādu dusmas reizēm vajag izgāzt!

es stāstu , tikai ne visu laiku , bet tad kad man nepieciešams atbalsts , tad par to ierunājos . pārsvarā to ko pati izlemju ir vispareizākais !