Cik reizes gadā tev iešaujas domas par pašnāvību?

Reizes protams neskaitu..
Jo to nav labi skaitīt un pat atcerēties.

Un domas, tās jau tikai domas..

Domāt vari, bet nerunā par to, ja runāsi par to, piesauksi.
Piesauksi, atradīs tevi.
Un tad būs vāks - nebūs tā vairs kā pašnāvība, bet gan nelaimes gadījums, pēc kura atradīsies 6 pēdas zem zemes.

Pašlaik es nevaru atļauties mirt.

Kādreiz 3-4 gadus atpakaļ biju pāris gadus grūts periods dzīvē, kad nāca tādas domas

Vairākas reizes gadā...it īpaši tagad...Kad ir sanācis nodzert vairākas dienas savu iemeslu dēļ kad pienāk laiks attieties tad es nevaru nakti pagulēt. Visu nakti domāju par dzīvi. Viss liekas tik slikti. Tad parasti es domāju ka vieglāk būtu pakarties nevis iekāpt gultā. Dažkārt ļoti baidos no tā kur prāts atkal aizdomāsies.

Bieži iznāk skatīties zvaigznēs pēc darbadienas, un tad prātoju apmēram tā: Par to zem zemes būšanu, vairs nedomāju, tas nav labi , ka jau Predator teica - piekrītu.
Tagad tā bišķi savādāk grūtos brīžos, apmēram- Esmu tikai nožēlojams cilvēks miesā, bet iekšēji zinu, jūtu, kad viss ko  redzu, kā dzīvoju, kas uz mani iedarbojās NAV tā pilnīgā realitāte, kas ir paredzēta, lai to iemīlētu un tai pieķertos.

Ko ar to gribu teikt? Mirt? pāriet viennozīmīgi nē. Bet ja dzīvot tad labāk kā enerģijai TĪRĀ VEIDĀ.(ja protams pieņem , kad pastāv tadas būtnes). Nevis būt atkarīgam burtiski NO VISA. (ēst, dzert, elpot, apģērba...)