Emocijas? Tas ir cilvēka spēks, vai tomēr ievainojamības pazīme?

Manā gadījumā emocionalitāte ir mans trūkums, jo emocionalitātes dēļ bieži vien pasaku to, ko nevajadzētu teikt un tas mēdz mainīt lietas uz slikto pusi, kā arī tas, ka esmu emocionāla, liek man just līdzi pat tiem, kas to nav pelnījuši, līdz ar to es pati sev sarežģīju dzīvi, tā ka dēļ emocionalitātes vairāk esmu zaudētāja nekā ieguvēja. Gribētos uz visu raudzīties ar vēsu prātu, bet emocijas ņem virsroku un ja es tās cenšos apspiest, tad tās mani sāk smacēt.

Bez emocijām dzīvot ir grūti... es pati reti, kad pakļaujos emocijām... esmu cilvēks, kurš mācās būt emocionāls, jo zaudējot emocijas, mēs zaudējām daudz skaistu izjūtu.. protams, visam jābūt ar mēru.:))

Man emocijas ir spēks, jo, pateicoties emocijām, varu izpausties radoši, sevi īstenot. Protams, tam ir savas vājās puses, spēks var būt arī ievainojams. Visam ir savas robežas. Kur ir spēks, tur arī nespēks. Turklāt emocijas arī mūs padara atšķirīgus, emociju intensitāte.

Ne viens,ne otrs...emocijas ir cilveeka ieziime.Ir naacies ieguut un zaudeet.

Dažreiz cilvēki, kas nebaidās izrādīt savas emocijas, ir visdrosmīgākie un pārdrošākie no visiem. Bet es esmu no tiem, kas cenšas savas emocijas neizrādīt, bet nu ja kādreiz gadās, nenožēloju.

Nākas tagad tzīt, ka esmu sho to zaudējusi.. PĀRĀK liela emocionalitāte.. parastos apmēros tā ir laba lieta, ja vien civēks nesāk izrādīt savas vājās puses vai puses par kurām citiem vien atliek nobrīnīties..

mmm es nejutu kājas!!!!!!=D

50 uz 50... ir brīži kad spēks un ieguvums, ir brīži kad trūkums.

Ja tā dziļi padomā - ja cilvēks izrāda savas emocijas, citiem ir vieglāk saprast viņa vājās vietas - uz ko cilvēks reaģē asāk, kas viņu sāpina utt, ja neizrāda - kā, lai saprot kā cilvēks jūtas, varbūt viņu nemaz nav tik viegli ietekmēt...
Par mani -  puse uz pusi.:)

baigaa putra :D

iistenībā gan gan.. :))

...tā ir dzīves barība:)

Fifty fifty.

daziem speks daziem vajums :)

lai kam tomer lielakoties ieguvēja.....

kaut gan, labs temats pārdomām