Jau atkal Latvijas iedzīvotājus šokē kārtējais gadījums, kad britu tūristi ir apgānījuši Brīvības pieminekli ar savām urīna strūklām. Jautājums satrauc ne tikai vienkāršos iedzīvotājus un presi, bet arī mūsu likumdošanas un izpildvaru - ko darīt, kā rīkoties?
Atbilde ir ļoti vienkārša - ar Valsts institūta palīdzību jāveido tāds Latvijas kā uz pieminekļiem urinēšanai nedraudzīgas valsts tēls.
Piemēram Latvijas Valsts institūta direktoram Ojāram Kalniņam jāpasūta pazīstamajam "horror" žanra tandēmam - producentam Kventinam Tarantino un režisoram Eli Rotam uzņemt filmu "Iecirknis", kuras scenārijs varētu būt kaut kas "Hostelim" līdzīgs:
Četri britu jaunieši atbrauc ar Ryanair reisu uz Rīgu piedzerties lēto alkoholu, apmeklēt naktsklubus un izdarbināt vietējās draiskules.
Notikumi norit pēc plāna - piektdienas pēcpusdienā ieradušies Rīgā, briti jau ir lopiski piedzērušies ap vienpadsmitiem vakarā un striptīzklubā "Dolls" sāk grābstīties gar dejotāju apaļumiem, kad dejotājas, neskatoties uz uzsaukto šampanieti, tomēr neatdodas, četrotne nolemj doties uz naktsklubu "Essential".
Ejot gar Brīvības pieminekli, vienam no britiem uznāk vajadzība to apčurāt un viņam, līksmi zirgojoties, pievienojas vēl divi pudeles brāļi. Tālāk tuvplāns ar steka sitienu un viss grimst melnā tumsā.
Briti attopas, roku dzelžos karājoties pie griestiem īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Stabu un Brīvības ielas stūrī (tas gan filmā nav redzams). Telpās valda puskrēsla, viss ir aprūsējis, no griestiem pil retas piles. Kaut kur no tumša kaktu sirmu purnu izbāž žurka. Telpas vidū ir rene, pa kuru aizplūst asinīm. Te padomju laikos čekisti spīdzināja savus upurus.
Ierodas policijas apakšpulkvedis Petrovs vairāku policistu-rīkļurāvēju pavadībā. Petrovs atver aprūsējuša metāla skapja durvis, tur ir redzami visādi čekistu spīdzināmie instrumenti - dažādas knaibles, grieznes, duramie, sitamie un citādi nenosakāmas formas priekšmeti. Padotie ienes gludekli, motorzāģi, lodlampu un lodāmuru.
Tagad vaļu Eli Rots dod Petrova un viņu padoto visneiedomājākamajām fantāzijām - upuri tiek svilināti, dīrāti, durti, griesti, zāģēti, mocīti ar skābi, ar rakstāmmašīnas burtiem tiek rakstīts Viktora Igo romāns "Nožēlojamie" uz upuru sēkliniekiem, utt. Tiek amputēti visi iespējamie locekļi, smird pēc piesvilinātas gaļas, pludo asinis, atskan necilvēcīgi sāpju un šausmu brēcieni - vārdu sakot filmā notiek tas, kas tik ļoti patīk kinoskatītājiem.
Tādā veidā tiek pie tēviem nogādāti trīs no četriem britiem. Seko atrisinājums - tuvojoties ar metināmo aparātu upurim, Petrovs nošķaudās un metināmā liesma trāpa viņam acī. No sāpēm Petrovs izlaiž no rokām metināmo un iesper neaiztaisītai benzīna kannai, no kuras, dabīgi, izlīst ārā viss benzīns, kurš, nonācis kontaktā ar uguni, uzliesmo.
Tālāk liesmojošs Petrovs skraida pa moku telpu, rokaspuiši paņem ugunsdzēšamo balonu un mēģina Petrovu apdzēst, taču tas izrādās gāzes balons un uzsprāgst viena policista rokās, aizraujot līdzi arī pārējo dzīvības. Uz visām pusēm nošķīst gaļas un iekšējo orgānu salūts.
Sprādziena vilnis arī norauj vienīgajam atlikušajam britam rokas, aiz kurām viņš karājas pie griestiem roku dzelžos. Brits ir bez rokām, apdedzis, bet brīvs! Prom, ātrāk prom no šīs liesmu pārņemtās telpas!
Metāla durvju slēdzenē ir palikusi neizņemta atslēga. Britam roku nav, tāpēc viņš atslēgu griež ar zobiem...lūzt zobi, asiņo mute, bet atslēga padodas un pēdējā brīdī brits izskrien no liesmu pārņemtās telpas. Brits skrien pa drūmiem gaiteņiem, pa labi, pa kreisi, atkal pa labi un vēlreiz pa labi... Beidzot izeja un svaigs gaiss!
The end (happy).
