Esi piedalījies kādā dievkalpojumā? Kam par godu? Kādas pēc tam sajūtas?

jāāāāa... 1 reizi esmu bijis! vismaz šajā vecumā..Neatceros par ko tas viss bija,bet man nācās iet, jo kādi citi cilvēki to gribēja! :D
Dievkalpojuma laikā nokritu no krēsla, 3 reizes apmēram ļoti skaļi uzmodos (tāds kā eletro šoks-neraustījos) un pēc tā dievkalpojuma biju samērā žirgts- labi izgulējies! Tas tik lika man saprast, ka baznīca nu dien nav mans aicinājums! ;/ Bet ko darīt, ja neticu nekam no tā, ko viņš runā! un iet tikai tāpēc,ka tā mamma/vecmamma/radinieki saka, man negribas.. ;/

P.S. Piespiest darīt to, ko man negribas, ir pagrūti! Kaut arī esmu labi audzināts,tomēr raksturs ir neciešams.. :D

censhos vienreiz gadaa aiziet uz bazniicu ziemassvetkos

jā, esmu laikaikam Lieldienās bija pēdējais dievkalpojums. sajūtas? nez.. laikam jau atvieglojums. ne jau tāpēc, ka īpaši ticētu Dievam... bet vienkārši tāda īpaši forša sajūta =]

mees skolas laikaa gaajaam ar draudzeni...katru otrdienu bija dievkalpojums...nebijaam ne kristiitas nekaa vnk gaajaam...tiesa tur bij jauns smuks maaciitaajs...bet ne jau taadeelj gaajaam...
vnk no taa iekdienas stresa bazniicaa vnk bija atpuuta...vnk vareeja nedomat...atpuusties...bij taac kaukaads mistiska miera sajuuta itkaa visas ruupes raizes un probleemas buutu palikushas aiz bazniicas durviim...
tagad vairs neeju...arii nejuutu vajadziibu...varbuut vnk manaa dziivee viss ir nokaartojies...

Vienreiz bērnībā biju ar visu ģimeni, tas laikam bija uz Ziemassvētkiem... Kā bērnam man tur bija garlaicīgi...

ask. daudzos. kāzas baznīcā esmu daudzreiz bildējis, bet ne jau tik vien esmu bijis.

Jā, daudzos. Gan savās kristībās un iesvetībās, gan Ziemassvētku un Lieldienu Dievkalpojumos. gan arī tāpat kādu svētdienu aizeju - kad rodas vēlēšanās.
sajūtas - nu nekāda lielā atšķirība nav. ja nu vienīgi mazliet brīvāka pēc tam jūtos, kā atbrīvojusies no kkā...

bēru..:(

jāaa par godu''Bobam Marlejam''
un sajūtas bij reibinošas

biju tikai beerniibaa, kad vecaaki lika

Kad gāju mazākās klasees, tad audzinaataaja muus veda uz Ziemassveetku dievkalpojumiem, veel ir pabuut atvadu beeru ceremonijaas, bet taa vispaar ieturu no bazniicas distanci, neesmu iipashi saistiita ar taam lietaam

Biju apmēram 6 gadu vecumā. Tajā reizē visu dievkalpojuma laiku notupēju uz ceļiem. Tas būtu mazākais trakums, bet segums bija klons. No tās reizes īpaši neizjutu vajadzību pēc dievkalpojumiem, BET šogad aizgāju uz korporāciju rīkotu dievkalpojumu, kas veltīts O.Kalpakam. Sajūtas - bij labi, jo šoreiz bija labs komforts.    

Kā budistam man vienaldzīga greznība, ārišķība un liekulība Dievnamos.
Dievs ir jāatrod un jānēsā sevī, lai vienmēr sev līdzās redzētu otras, Viņa, pēdas.
Tieši tāpēc es ieeju jebkurā Dienmamā, neatkarīgi no konfesijas, un jūtos tur brīnišķīgi.
Man apkārtnē 5 min gājiena attāluma vien ir sešas baznīcas.
Pa ceļam, ne par godu kādam, tur 1x mēnesī ierodos.
Vismaz..

jaaa vairakas reizites(kaazas.beeres,kristibas un tapat) Labak aizeju uz baznicu un izstastu tur visu savu bedu neka kadam kam tas neinterese un pec tam zin pus pasaule...sajutas nekadas vnk apzina ka es tur biju.

nepatīk man baznīca, bet kad biju maziņa, gāju, jo vecmamma veda.

Pirmā reize, kad atceros nemaz kādā sakarā, visa bērnudārza grupiņa gāja. Aizmigos.
Brāļa kāzās.. slikti  jutos, gandrīz noģību.
Ziemassvētkos.. Ar audzināmo klasi kopā.. aizmigu.
Radu bēnam kristības.. aizmigu..

Ja vēl kādreiz būs jāiet, droši vien atkal aizmigšu. Jau iedomājoties vien ka mācītājs stāv vienā un tajā pašā vietā un runā tā, ka slikti var sadzirdēt, man jau žāvas nāk :D

Man baznīcās nav ko darīt. Galīgi nevelk uz turieni.