Esmu gatavs mainīties - vai tā ir nodeva Mīlestībai, vājums vai stiprs raksturs?

Tas noteikti nav vājums, jo lai mainītos, ir vajadzīgs raksturs.
Jautājums ir, vai šis lēmums mainīties nāk no sirds, vai arī tas ir aprēķins vai vēlme pierādīt otram, ka tu viņa dēļ vari izdarīt to vai to.
Ja cilvēks patiesi ir gatavs mainīties, lai otru darītu laimīgu, tad tas ir apsveicami, bet ja tas ir otrais variants, tad tā drīzāk būs izlikšanās nevis mainīšanās, jo ja tu iekšēji neesi gatavs mainīties, tad agri vai vēlu vecie gājieni nāks atpakaļ, lai kā tu arī necenstos.

atkariba par kadu mainisanos iet runa! ja ta ir ateiksanas no kkadiem ieradumiem vai piemeram sola ka saks uzticeties otram tad tas ir oky! bet ja cilveks saka ka mainisies ta lai izdabatu otram tad tas ir lieki un ta ir padosans! otrs sapratis ka tu vina del esi gatavs uz visu, ka esi gatavs darit visu lai noturetu vinju, kas tadejadi lauj vinjam darit dazadas lietas kas nav piedodamas!

Nesaredzu nekādu nodevību, ja ir atsevišķas rakstura īpašības otrā cilvēkā, kuru dēļ nevar izveidoties pilnvērtīgas attiecības vai otrs nav ar kaut ko mierā. Mīlestībā vienmēr kaut kas ir jāziedo, lai būtu labi ne tikai vienam, bet abiem. Ir jāapzinās, ka neesam ideāli - bet lai vismaz līdzinātos tādiem ir jāmāk pielāgoties un ja ir vajadzība arī mainīties (ne jau pašos pamatos).

piekritu BALTAZAR'am, ja ta padoma njaa taisniba, kaut ari man liekas mainities esmu gatavs gandriz jebkada nozime, bet tomer nedaudz mera robezhas

tā drīzākir pielāgošanās!-Izdzīvostas kuršmainīsies..jeb tas-kuršspēs pielāagoties! Šajā gadījumā-lai saglabātu attiecības-var nāktiespielāgoties..

Noteikti stiprs raksturs, jo nav jau  viegli dot otram to, kas ir tavs, ja nu vienīgi tev tiešām nav žēl priekš konkrētā cilvēka.

mulķības