Ir bijis tā ka tev izrāda labestību un tu nezini kā reaģēt?

Man arī bieži vien ir neērti. Varbūt pat tas nav īstais vārds, lai raksturotu to situāciju. Man ir tāda sajūta, ka man viņam vajadzētu atdarīt dubultā ar labu, bet, protams, ne vienmēr tas izdodas.

kādēļ uzreiz sliktā sabiedrībā? vienkārši apkārt valda pārāk liela vienaldzība.
pret tādu labestību tik vien kā lielu paldies spēju pateikt, tāpat kā tam labam vīrietim kas izvilka mani ar mašīnu pagājušajā rudenī no ceļmalas kurā ar 360 grādu lielu virpuli ieslīdēju pie pirmā sala. pret vienu labu lietu ko kāds izdara tev, atdari citiem ar divām  

jā. jūtos neērti, ja mani slavē, pat, ja zinu, ka tas der šoreiz.
ja sveši cilvēki, piemēram ciemos, izrāda sirsnību...nu, apmēram, tā, ka jūties uzreiz iederīgs, tā kā radinieks., tas arī mulsina.

Drīzāk otrādi vai tālāk pasūtīt vai vienkārši purnā iedot, acīmredzot man tā vide pārāk laba bijusi.  
p.s. jā, esmu ievērojis, ka LV sirsnība, labestība izsauc brīžiem pat neadekvātus .."impulsus" .. strange...strange too...

ne jau labestība atkarīga no sabiedrības,bet gan no tavas iekšējās pasaules.
jo katrs ir atšķirīgs veidojums.

Nu varbūt ir bijusi kāda nēerta tāda situācija ... Bet nu nezinu  vai kādspēdējā laika pret ani ir paudis kādu labestību

Nu, ne gluži. Es daru daudz laba un daudz laba dara man. Šāda situācija varētu būt vienīgi tad, ja ko labu izdarītu kāds cilveks, no kura vismazāk to gaidītu, taču arī tad, pirms samulst noteikti paspētu pateikties.