Ja tuvs cilvēks tev lūgtu indi nespējot pārspēt sāpes - Tu dotu vai arī meklētu iespēju aizbraukt kur eitanāzija legāla?

Dodu, jo cilvekam vai dzivniekam  ir tiesibas neciest.

Esmu PAR eitanāziju. Bet nekomentēšu. Personiski smags jautājums. Vienīgi piepildīšu, ka pret NEGLĀBJAMI slimiem dzīvniekiem gan mēs protam būt humāni un neliekam viņiem ciest bezjēdzīgas mežonīgas sāpes...

Solis smags, grūti pieņemt lēmumu. Smagi nopūšoties - oki -
bet tikai pēc testamenta sastādīšanas!  

Nedotu. Viņš nomirs, viņam viss super. Bet es par to dabūšu 10 gadus, jo šeit tas nav legāli.
Pat ja viņš uzrakstīs notāra apstiprinātu dokumentu, ka atļāva man iedot viņam zāles, tas tomēr nenostrādās, jo tas šeit NAV
legāli. Man tomēr vēl jādzīvo.

Nedotu... Es ciestu, raudātu, censtos, mocītos, izsāpētu un mācītos iemīlēt dzīvi no jauna kopā ar šo personu, es nepadotos un neļautu padoties arī viņam, lai arī cik sāpīgi būtu noskatīties...
Es nespētu atņemt kādam dzīvību ...

Nedodtu vai arī palīdzētu tikt tur, kur to var izdarīt ir legāli.
Pie mums nav atļauta eitanāzija, bet, ja ir ārsta slēdziens pretsāpju līdzekļus, morfiju dod nepieciešamājā daudzumā un morāli daudz grūtāk ir tam, kas tādu cilvēku kopj.

Kur Tu vairs brauksi!
Smags jautājums,-teorētiski esmu gatava iedot to nāvējošo devu,bet,ja tas mans tuvinieks būs manu acu priekšā,vai spēšu?
Mans Minka mocījās (diagnozi ārsti neuzstādīja,bet pieļauju,ka vēzis), man bija ļoti smagi pieņemt to galīgo lēmumu,-likās,ka gan jau rīt būs drusku labāk utt. ...

nē nedotu negribu par to sēdēt cietumā

bez lieciniekiem legāli drapīti, indi nē.

ciankālijs