Ja viens no otra sāk atsvešināties? (iekšā)

Mjā... ir bijis. Mēs ar draugu tik daudz gadus esam kopā, ka nu vienkārši nav iespējams katru reizi spiegt aiz sajūsmas, kad viens vai otrs pārnāk mājās. kad jūtu, ka viņš sāk atsvešināties, es cenšos izrunāties. beigās iżrādās, ka vienkārši viņam ir problēmas darba, vai viņš ir noguris... Tad nu es cenšos izdomāt kaut ko tādu, kas padarītu ikdienu nedaudz krāšņāku.
Atmestu ar roku tikai tad, kad mani tas neinteresētu.

citi jau saka ,ka pie attiecībām jāstrādā, jākopj,jāatsvaidzina ,lai nerastos vienaldzība
tas viss darbojas ,ja esat līdzās,bet............
ja attiecībās ik pa laikam iestājas šāds stāvoklis,neko labu tas neliecina,agri vai vēlu ,kādam apniks un viss tāpat izjuks
dzīvē ir tik daudz arī citu problēmu un darbu ,ka visu laiku spēlēt otram klaunu ir apnicīgi

Uzdzīt nelielas ilgas pēc otra nav slikti, protams, ja vien tie nav mēnesis, divi, un vairāk. Nekomunicēšanās rada interesi - kas ar manu sirdspuķīti notiek, kādēļ neatbild, nezvana, utt. Tas, ja nedzīvo kopā vai netālu viens no otra. Ja dzīvojot kopā rodas tāda situācija, tad gan ar steigu jāmeklē cēloņi, citādi sekas var būt "interesantas". Un, jā, monogāmās (vienveidīgās, neinteresantās) attiecībās tas nav retums.

ja tāda čīkstēšana sākas dienienā, tad vajag saprast, ka dzīvo ar egoistu...izdarīt secinājumus un rīkoties:)
bet, ja tas tāds rets aizrādījums ar pamatojumu, tad neko - jāpacenšas laboties.

Ir bijis bet attiecības jau nevar visu laiku vienādi ritēt,viņas tā viļņiem,viļņiem