Kā ir ar skaistuma izjūtu - tā ir iedzimta, jeb uzspiesta?

katram sava skaistuma improvizācija,kas ir skaists - gaumes tak ir dažādas,ne tik vizuālās,bet ar iekšējās
ne iedzimts,ne uzspiests ,viennozīmīgi

Nu, jā, jautājums, par kuru varētu diskutēt ilgi un dikti. Domāju, ka tad, kad bērns piedzimst, viņš nesaprot, kas ir skaists un kas ir neglīts. Tajā posmā viņam svarīgākas ir pamatvajadzības. Bērns aug un uztver vecāku un citu cilvēku reakciju. Pastaigāsies pa parku, rādīs bērnam- skaties, kāds skaists putniņš, redzi cik skaista puķīte...  Ienāks tētis pēc dārza darbu darīšanas mājās nosmērējies, mamma pateiks- fui, kāds tu netīrs-  bērns to atkal uztvers un noglabās savā zemapziņā. Multenēs jau arī rāda- skaista meitene, neglīts briesmonis, skaists taurenis, neglīta pumpa... Tā nu no visām pusēm tiek iepotēti šie uzskati. Bet tomēr, kāpēc ir daži cilvēki, kas tiem nepakļaujas? Atbilde ir pusaudžu gados, kad mainās hormonālais līmenis un cilvēciņš sāk meklēt savu vietu dzīvē. tajā brīdī viņam ir jāizlemj, vai pakļauties sabiedrības normām vai arī domāt plašāk. Tātad, manuprāt, skaistuma izjūta ir uzspiesta.

katram sava izpratne par skaistumu,jo lielāka saskarsme ar mākslas lietām un vairāk izglītots šai jomā,tam skaistuma baudījums augstākā fāzē

Ja labi grib, tas skaistumu var ļoti daudz kur saskatīt. Bet skaistuma izjūta kā tāda, manuprāt, arī visu laiku mainās.

Man te apgrieziniskā kārtībā tās atbildes,bet man šķiet,ka skaidri domājošs cilvēks šādu jautājumu nespētu uzdot.