Kā jūs saprotat, uztverat bezgalību?

Mans cinisma un sarkazma rezervuārs =))

nē, jo pastāv bezgalīgi mazs lielums...
kas nozīmē tuvošanos 0...
kā izteicās kādā filmā... agrāk domāja, ka molekula ir mazākā daļiņa, bet kad zinātnieki to atvēra izgāzās laukā vesela šļurza....
bez tam filozofijā ir pieņemts kopējās zināšanas salīdzināt ar sfēru, kurai iekšā atrodas visi atbildētie jautājumi un uz virsmas tie, kas ir redzami šobrīd, tad izzinot kādu no šiem jautājumiem sfēra tikai palielinās un palielinās neatbildēto jautājumu skaits. (Laikam jau neizteicos pārāk skaidri, ai nu nekas, gan jau tie, kas gribēs sapratīs)

stikla glāzē

Līdz bezgalības malai?

Domāju, ka KAUT KUR tomēr ir tas gals.

cilvēku vēlmēm nav robežu, tāpat vajadzībām, tāpēc arī izdomai to nav.

Tā varētu būt.

Atbildes labas.   Vēlos tik piemetināt, ka laikam jau vairākumam cilvēku ar gadiem tas "mūžīguma sindroms" noplok (drusku nejaukāk skan - noliek pie vietas), it īpaši pēc tādiem brīzīem, par kuriem saka " visa dzīve gar acīm noskrēja", kad sanāk apglabāt tuvus, mīļus cilvēkus, gan no vecuma, gan vēžiem, citām slimībām, gados jaunus bojā gājušus, kuriem vēl dzīvot un dzīvot, kad pašam sašķobās veselība utml.. Tās tad arī varētu būt robežas vai startu līnijas pārvērtēt vērtības, izvērtēt, cik lietderigi, skaisti, laimīgi katrs no mums pavadam šo dzīves dienu. Diemžēl tā ir ierīkots cilvēks, ka lielākoties gadījumos, graujam savu veselību, nodedzinam laiku bezjēdzīgā dirnēšanā pie neta vai citādi "urbinot degunu", lai pēc tam augšpalēkdamies skriet, grābt ķert.. :) .  gaidot BRĪNUMU.. :D.

eksistēt var arī nemīlot,bet vot mīlēt bez eksistences nav iespējams.