Kā visoriginālāk atzīties mīlestībā?

Manā pieredzē visoriģinālākā atzīšanās skanēja tā: "Tu, kuce, dzirdi? Es tevi mīlu! Dzīvot bez tevis nevaru!"    

visforšāk ir sekot zīmītēm,salasot pa ceļam visus burtiņus

Uzrakstīt vēstuli, kurā atklāt visas savas jūtas un nosūtīt pa pastu (liekas, ka tas ir bezpersoniski,
bet vēstuli uzrakstīt un nosūtīt ir divtik grūtāk nekā pateikt acīs).

Pastāstīt kādu skaistu stāstu, leģendu par mīlestību u.tml., kuras beigās atzīties visās jūtās (kaut vai to pasaku par princesi un karali, kur
karalis jautāja meitenēm, cik ļoti viņas mīl savu tēvu, un meita pasaka, ka tik ļoti kā sāli).

Nedaudz pliekani, bet tomēr mīļi - uzdāvināt dažas īstas rozes un vienu mākslīgu, pasakot, ka mīlēsi viņu tik ilgi, kamēr novītīs pēdējā roze.

Var sadomāt daudz un visādus variantus, tikai man nedaudz slinkums tik daudz rakstīt. :D
Man pašai atzinās mīlestībā ne visai oriģināli, tomēr ļoti mīļi - iesākot to apmēram šādi: "Tu tāpat neticēsi, tāpēc neteikšu, ka es tevi..." Un es tāpat piespiedu pateikt līdz galam. :D
Bija ļoti mīļi. Ir bijušas arī citas jaukas reizes, ka datzistas mīlestībā. Lielu lomu spēlē vide, kurā to saka (nenormāli romantiski ir pie ūdeņiem, salūta laikā utt.)

nodziedi sonati zem viņas loga!

DiiDii nejaucene man izrāva no mutes vārdus

labak to nedarit