Kāpēc es jūtos tik sūdīgi, ka nav iespējams par lieliem jautājumiem parunāt ar vecākiem?

Viņi jau pamet tevi, nevis tu viņus.
Kapēc nevari parunāt.
Tapēc jau,ka no mazotnes esi ticis ar visu galā bez lielu viņu palīdzības...
Un viņiem tā iegājies kā teicu, ka nav jau ko tev bāzsties virsū, tu jau tiksi galā.
Te jau ar ir tas, tu nevari parunāt, tev tapēc ir sūdīgi
Viņi ar tevi nerunā, viņiem ir labi, nav jāiedziļinās tavās problēmās..

Ieteiktu tev meklēt internetā atbildes.
Tak ir tik daudz profilu kam rakstīt un visu stāstīt.
Ja gribi runāt pa tām savām nosauktajām tēmām, vienmēr izvēlies vecāku sarunbiedru, ņem tās pēc 30... ap 35, līdz 40.
Tādas tevi uzsklausīs, ieteiks kādu variantu.

Katrā gadijumā neņem sarakstei tās 17 gadīgās, vai daļēji sava vecuma....
Tavus gadijumus vislabāk pārzinās tās pēc 30....

Kā jau minēju - cits laiks, citi uzskati. Padomā - vai Tev viegli būtu tagad runāt ar to 15- gadnieku ''pieredzēm''? Tie, tomēr jau ir cilvēki ar citādu uztveri, dažbrīd liekās pat bērni (lai gan atkal 20 gadnieki tā nudien nevarētu teikt). Un protams - ir tā kad gribās izkratīt sirdi. Bet tas slidens variants - sākās sevis žēlošana.
Labāk ir tā - saskaldi savus Lielos jautājumus pa daļiņām, un neuzbāzīgi apspried tos ar citiem (neaizraujies) tev pazīstamiem. Piem. mācītājiem, darba kolēģiem, studentiem...vai kādi ir pazīstami. Nekrauj visam uzreiz lielu kravu, ko visticamak nespēs pavilkt ne tie paši vecāki, ne pat tie citi cilvēki - sāc soli pa solim.

predator1989 pefekti atbildēja