Kadas gramatas ieteiktu izlasit saistiba ar cilveku psihologiju un kapec?

Iesaku visas Osho grāmatas. Varbūt ne gluži par cilvēka psiholoģiju to var dēvēt, taču palīdz tai jau nu noteikti...

Zigmundu Freidu. Kāpēc!? Nezinu - vienkārši visur iesaka.  
Ja nav problēmu ar krievu valodu, tad šo - Владимир Высоцкий, Леонид Мончинский "Черная свеча". Cilvēka iekšējā pasaule izlikta uz galda pa reizinātājiem līdz pēdējai skrūvītei.  

Natāliju Pravdinu;ļoti noderīgi gan sev,gan dzīvei

V.I.Ļeņins - kopotie raksti....cilvēks pasauli pārveidoja, 0,5 miljardi izbaudīja viņa teorijas augļus, kad bez lielas piepūles var brīvi un nesaspringti dzīvot, sagaidīt bezrūpīgas vecumdienas....tagad visur ir stress, diskriminācija un tikai 3% ieguvuši labāku labklājību kā tad...bez 0,5 miljona cilvēks ir tukša vieta....tādu nu tā realitāte izskatās.

Spēles ko spēlē cilvēki. Eriks Berns
Grāmatas pirmais izdevums tika publicēts jau 1964. gadā un vairākus gadus noturējās Amerikas bestselleru sarakstos. Taču arī pašlaik katru gadu iznāk šīs grāmatas atkārtoti izdevumi, tā ir tulkota arī vairāk nekā 30 pasaules valodās. Šī grāmata ir domāta gan profesionāliem psihologiem, gan arī visiem, kam psiholoģija interesē nevis kā akadēmiska nodarbe, bet kā interesanta zinātne, kas palīdz saprast, kādi motīvi un intereses vada līdzcilvēkus.

Erika Berna uzskatu kopums, kas atrodams grāmatā, ir šķietami vienkāršs. Viņš nošķir trīs cilvēka «es» stāvokļus: Vecākus, Pieaugušo un Bērnu un piecus laika strukturēšanas modeļus (iespējas): rituālus, laika kavēkļus, spēles, tuvību un darbības, kas var veidot matrici visām pārējām laika strukturēšanas formām. Grāmata ir veltīta tieši spēļu kā vissarežģītākā un ambivalentākā (teiksim tā – abpusgriezīgā) laika strukturēšanas modeļa analīzei. Eriks Berns sabiedrībā (ģimenē, patēriņa, darba, sporta u.c. attiecībās) atrod un apraksta visdažādāko spēļu izpausmes, kas nereti ir visai grūti izsekojamas. Lūk, viens piemērs, spēle Strupceļš (92.lpp. un turpmāk). Autors apraksta, kā laulāts pāris grasās doties uz kino, pēc tam it kā nejauši sākas saruna par nepieciešamu mājas remontu, tā pāraug strīdā, līdz beidzot uz kino aiziet tikai viens no partneriem un vai nu kinogājējs, vai mājāspalicējs ir vai nu patiesi vai šķietami aizvainots. Tiktāl, lasot izvērsto notikušā analīzi ar iespējamajiem variantiem, viss it kā būtu skaidrs. Taču seko Berna apriors paziņojums, ka piemērā aplūkotie laulātie kino uzskata par seksuāli stimulējošu, tāpēc ierosinājumam doties un kino ir bijis daudz dziļāks nolūks, savukārt kopīgā gājiena izjaukšanu «vainīgais» partneris ir veicis, lai nodemonstrētu, ka nevēlas stāties seksuālās attiecībās. Šis pavērsiens man šķiet gluži vai komisks, tas nevar liecināt ne par ko citu kā vien par Berna uzskatu sakņojumu freidisma apmātībā ar itin visa cēloņu saskatīšanu seksualitātē. Katrā ziņā minētais piemērs, tāpat kā vairums citu grāmatā atrodamo, atver telpu diskusijai. Bet vienlaikus tas nenoliedzami liecina par pēctecību, par to, ka XX gadsimta psiholoģiskie «gājieni» ir cēloņsakarīgi, ka tos jau var sākt klasificēt un sistematizēt. Iespējams, ka no eksakto dabaszinātņu viedokļa psiholoģijas pretenzijas uz zinātniskumu joprojām var tikt uzlūkotas par pāragrām un nepamatotām. Arī Erika Berna grāmatu var uztvert kā saistošu un amizantu lasāmvielu. Kādā vietā pats autors atzīst, ka viņa piedāvātā spēļu (būtībā cilvēku sabiedriskās uzvedības) analīze atšķirībā no spēļu matemātiskās analīzes aplūko neracionālas vai pat iracionālas izdarības. Taču kas zina, varbūt zinātņu paradigma pamazām sveras uz iracionālā pusi.