Labākā atbilde

    1.  1 0

    citronu_cilveeks 4 (2029)26 9 g  

    ciniķis - kāds, kurš 10 gadu vecumā  atklājis, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, un vēl aizvien ir par to nobēdājies. (džeimss g. kozenss.)

Atbildes

    1.  1 0

    laaciiiicccc 7 (44048)429243 9 g  

    Pašapmierinātais Ciniķis

    Jēdzienu „cinisms” bieži dzirdu lietojam ikdienā – visdažādākajos kontekstos. Visbiežāk sastaptās atbildes, kas tad tiek saprasts ar jēdzienu cinisms, ir: vienaldzība, skepse, augstprātība, sarkasms, reālisms, emociju trūkums, necieņa. Nereti šādi mums zināmie ciniķi mēdz būt asi un pat aizskaroši savos izteikumos. Tā vien liekas, ka šie cilvēki ir pārņemti tikai ar SEVI un dziļi pārliecināti tikai par SAVU taisnību, kura nav apstrīdama. Tā teikt, attieksme ir sekojoša: punkts nr.1 – taisnība ir tikai man, un punkts nr.2 – skatīt punktu nr.1. Vienlaikus gan jāpiebilst, ka, esot ciniķim, iespējams, ir vieglāk dzīvot, jo, uztverot pasauli distancēti un vēsu prātu, neapšaubāmi ir vienkāršāk veidot attiecības ar visu, kas notiek apkārt.

    Šoreiz runāsim par cinismu divu cilvēku attiecībās. Kā sadzīvot ar ciniķi, ja reiz gadījies tādu sastapt, un kā vieglāk pieņemt viņu ar visu esošo „bagāžu”?

    Vispirms jau nu nemaz negribas ticēt, ka par ciniķi cilvēks piedzimst. Mazgadīgu ciniķi nemaz nav tik viegli atrast. Lai gan kāda pazīstama, ļoti pieredzējusi bērnudārza pedagoģe reiz stāstīja, ka kāds četrgadīgs jauneklis pēc kolektīvas pasakas noklausīšanās drudžaini ņēmās protestēt, kāpēc viņam ir jāklausās šīs mazo bērnu nejēdzības, jo katrs muļķis zinot, ka rūķu nemaz nav! Pārējie bērni sākotnēji apmulsuši, tomēr mirkli vēlāk, viens caur otru, atbalstoši saskatoties, ņēmās mazo nemiernieku pārliecināt, ka gan rūķi, gan raganas eksistē. Šādā gadījumā lielākā atbildība, šķiet, būtu jāuzņemas vecākiem… Un tomēr gribas apgalvot, ka šādu bērnu nav daudz.

    Novērojot un sīkāk paanalizējot ciniķi, nākas secināt, ka lielākoties tie ir cilvēki, kas piedzīvojuši rūgtu dzīves pieredzi (visbiežāk, droši vien, tas noticis brīdī, kad cilvēks bijis patiesi atklāts, ja neskaita bērnībā piedzīvoto attiecību modeli starp vecākiem) un pēc tam tā aplauzies, ka līdz galam vairs netic nekam un nevienam. Un tā nu tas cilvēks, dziļi ievainots, savos dzīves ceļos dodas tālāk viens. Būt kopā ar cilvēku, kas guvis šādu dzīves mācību, varētu izrādīties ļoti grūti. Vismaz no malas vērojot, šādas attiecības, kā likums, vienai pusei izskatās diezgan mokošas.

    Ir man viens kolēģis, kas nespēj priecāties par neko un par nevienu. Bez asa komentāra neiztiek neviens, lielākoties jau kolektīva daiļā dzimuma pārstāves. Puisis jau vairākus gadus dzīvoja kopā ar visnotaļ jauku meiteni, bija pat nolikts kāzu datums. Bez jūtu saistībām jauniešus vienoja arī kredīts, kas tika ņemts, lai iegādātu ģimenes ligzdiņu. Man nav zināms, kāda iemesla dēļ pajuka viņu attiecības, bet tam līdzi nāca visas iespējamās finansiālo saistību kataklizmas. Meitene, kura bija galvojusi par kredītu, pieprasīja pusi dzīvokļa vērtības skaidrā naudā, lai gan kredīta sloga vilkšanā praktiski nebija piedalījusies. Klasisks gadījums, no kura vīrietim nācās secināt, ka sievieti attiecībās interesē tikai nauda. Rūgtums tik milzīgs, ka šobrīd uzticēšanās daiļajam dzimumam nav iedomājama. Neapskaužu tās censones, kurām jāmēģina pierādīt, ka tā vis gluži nav, jo šobrīd puisis ir varen nešpetns pret visu vājo dzimumu.

    Un tomēr, man rodas iespaids, ka ciniķi lielākoties ir cilvēki, kas tikai nēsā šo masku. Pieļauju arī, ka cilvēki, kas ir kopā ar masku nēsātājiem, apzinās šo realitāti un pieņem to, gaidot mirkli, kad ciniķa maska kritīs, un viņš atvērsies un uzticēsies tikai viņai vienīgajai. Nemaz nešaubos, ka lielākā daļa no viņiem spēj tādi būt. Tomēr visu pārējo laiku šādas attiecības izskatās pēc modeļa „sadists + mazohists”. Tādas patiešām eksistē.

    Mana paziņa ir precējusies, šķiet, ar paštaisnāko cilvēku, kādu pazīstu. Viņš -īstens ciniķis attiecībā pret visu, savu mīļoto sievieti ieskaitot. Neiedziļinoties detaļās, arī šis vīrietis ir ar tā saucamo traumu. Patiesībā dziļi nelaimīgs un kompleksu pilns cilvēks, kurš gan pats to nekādi nevar un negrib atzīt. Un visu savu kompleksu plejādi viņš izliek uz savu otro pusīti. Attiecību krīzes brīžos viņš diezgan tieši mēdz noteikt, ka „nekur jau tu neaizskriesi, jo kam gan tu ar bērnu un tāda stulba būsi vajadzīga!”. Indīgās piezīmes par izskatu (īpaši tad, kad otrā puse ir pacentusies izskatīties labi) nemaz nav pieminēšanas vērtas. Par visu skaisto, par ko priecājas mana paziņa, no viņa puses viennozīmīgi dzirdama irgošanās un svaipstīšanās. Kronis, protams, bija reize, kad mana paziņa no veikala pārnesa skaistu vāzi, uz ko pretī saņēma: „Būtu labāk skumbriju nopirkusi!”. No malas tiešām šķiet, ka šādas attiecības būtu jāpārtrauc nekavējoties, tomēr viņu kopdzīvei rit desmitais gads, un viņi joprojām ir kopā. Neviena nopietna mēģinājuma pārtraukt attiecības  nav bijis.

    Tā vien dažkārt gribas teikt – bēdz no tāda, ko kājas nes! Šādus vīriešus pavisam vienkārši gribas saukt par kretīniem. Tomēr, ilgāk padomājot, izdomāju, ka kretīns jau ir nākamā stadija aiz ciniķa. Tā teikt – no vārdiem pie darbiem, jo cinisms – tā vairāk ir attieksme, bet kretīnisms – reāla rīcība. Pieļauju, ka katrs no šiem ciniķiem ik pa brīdim izrādās spējīgs uz kādu maigu vārdu. Iespējams, tas notiek kādā pašam ciniķim grūtā brīdī, kad tomēr spēj novērtēt līdzās dzīvojošā cilvēka silto attieksmi un pārdomāt nepelnīti veltīto uzburkšķēšanu par katru sīkumu.

    Ārstēsim vai ļausim dzīvot?

    Kas attiecas uz kopdzīvi ar ciniķi: vai ir kādi padomi, kā sadzīvot? Domāju, ka nē. Ar ciniķi ir tāpat, kā ar jebkuru citu cilvēku - ar viņu ir diezgan ērti sadzīvot, ja pieņem viņa dīvainības (un kuram no mums gan to nav?). Ciniķis visbiežāk nedomā neko ļaunu, viņam vienkārši ir nepieciešams tāds pašizpausmes veids. Tas ir viņa redzējums uz lietām, un, teikšu atklāti, bieži vien kompānijās viņi ir vieni no interesantākajiem stāstītājiem (galvenais noteikums – nekad ar viņu nestrīdēties, jo strīdas viņš principa pēc, un jums šajā strīdā nav nekādu izredžu uzvarēt!). Ciniķim vienmēr ir ko teikt! Ja visi teiks, ka bizmārītei uz sarkaniem spārniņiem ir melni punkti, tad ciniķis steigs piemetināt: „Kas tā par bizmārīti, tas jau kaut kāds nieka knislis ar pumpainiem spārniem vien ir…”. Jautri! Vai tad ne?

    Beigās tomēr gribu apgalvot – ir ciniķi, kurus vēl var glābt. Un vislabāk ārstēties ar tām pašām zālītēm, ar kurām esi saslimis, proti, pie apvāršņa parādoties īstajam „medikamentam”, visu iespējams vērst par labu – par to esmu diezgan droša. Vai tad nebūs dzirdēti apgalvojumi par draugiem/paziņām, kurus sastopot, pēc ilgāka laika nākas konstatēt: „Viņš nu gan ir tik ļoti mainījies, ka ne pazīt. Vairs ne vēsts no iedomīgā/principiāla vai klusā/mīkstmiesīgā cilvēka!”

    Vienu tādu eksemplāru pazīstu. Visu savu aktīvās jaunības periodu viņš staigāja ar ciniķa masku. Visas sievietes viņam bija odzes. Cilvēks bez kavēšanās varēja svešai sievietei aizrādīt par neglītiem svārkiem, par krāsu, kas nepiestāv, par ūsām u.t.t., un tas, protams, parasti notika publiski, tā ka nejaušais upuris varēja izlīst no kauna cauri zemei. To vēl varētu pieskaitīt pie sliktas audzināšanas. Tomēr, šeit var runāt arī par cilvēka iekšējo inteliģenci vai tās trūkumu attiecībā pret citiem cilvēkiem. Kāds ar to piedzimst, bet kādam tā šūpulī netiek ielikta, un ar audzināšanu, man jādomā, te maz sakara... Problēma ir daudz plašāka. Līdzjūtība, sapratne vai tolerance viņam bija sveša skaņa, īpaši attiecībās ar sievietēm. Vienmēr biju pārliecināta, ka viņa „zāles” būs vai nu pamatīga „sterva”, kas visu saliks pa plauktiņiem, vai arī pilnīga pele, kas ļaus puisim saglabāt savu nelāgo attieksmi. Tomēr abi mani minējumi izrādījās nepareizi. Pēc vairākiem gadiem šādas dragāšanas pa sieviešu jūtīgajiem nervu galiem, puisis iepazinās ar jaunkundzi, ar kuru nu jau ir precējušies. Saprotošāku un interesantāku sarunu partneri par minēto vīrieti šodien ir grūti iedomāties. Tik uzmanīgs un galants... Sēžot blakus savai cienītajai, rāmi smaida, un draugi cītīgi turas, lai „neizspļautu” kādu atgādinājumu par jaunības dienu trakumu. Sieva, šķiet, pat iedomāties nevar, ka vīrietis, ar kuru viņa ir precējusies, spētu būt arī pavisam, pavisam savādāks. Viņi patiešām ir jauks un saskanīgs pāris. Maska ir kritusi! Un man patiess prieks par to.

    1.  1 0

    vijeens 6 (13889)3313 9 g  

    Teikšu tā: bez spļāviena spļauj tieši ģīmī.Mūžīgi neapmierināts ņuņņa,kurš pa slinku sevi sakārtot.

    1.  0 0

    anis (28) 4 (2122)39 9 g  

    Tilde skaidro, ka tas ir "- Cilvēks, kas netic patiesīgumam, labestībai un ideāliem, izaicinoši noraida vai neievēro tikumības un pieklājības normas.
    - Arī rupjš un bezkaunīgs cilvēks. "

    Varētu piekrist, jo pati labāku skaidrojumu nevaru izdomāt. :)

    1.  0 0

    spaikers_ 7 (56252)4954 9 g  

    es nea

Līdzīgie jautājumi


Aizmirsu paroli

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system