Vai diena ir tā pati nakts,tikai ar sauli..?Ja runājam par to lietu kā tādu, tad jā, tas ir viens un tas pats, nekas jau nemainās, saule ir visu laiku, tikai viņa ir citā zemeslodes pusē, kad mums ir tumšs... Bet ja runājam par filosofiskajiem aspektiem, tad nakts ir kaut kas burvīgāks, ir citas izjūtas, iespējams, tā ir tā noslēpumainības un maģiskuma sajūta, kad Tu ar savu otro pusīti sēdi pie kāda klusa ezera, pilnīgā bezvējā, mierā ar pilnmēnesi debesīs... āh... fuj cik es romantisks palieku... yack ^_^
kas ir mūsu nakts sapņi?Pirmais sapņa veids varētu būt sapņi, kurus mēs parasti redzam pēc kāda emocionāla notikuma vai noskatoties kādu filmu, kuras vēstījums vai vizuālais saturs uz mums ir atstājis lielu iespaidu. Šajā gadījumā redzētais mūs ir tā iespaidojis, ka, aizejot gulēt, prāts nespēj atslēgties. Zinātnieki ir izpētījuši, ka miegs cilvēkam ir vajadzīgs tāpēc, ka miega laikā cilvēka prāts saliek dienā uzkrāto informāciju, tā teikt, „pa plauktiņiem", nebūtiskāko noliekot vistālākajos atmiņas plauktos, bet aktuālāko atstājot vistuvāk. Bet, kad šīs svaigās informācijas ir pārāk daudz un cilvēks dienas laikā, būdams pie apziņas, jaunāko informāciju nav paspējis savās domās izanalizēt, tad šādi neapstrādātā informācija kā papildus bagāža tiek uzkrauta prātam, kuram tad nu ar to pašam miega laikā ir jātiek galā.
Ja redzētais ir bijis patīkams, tad bieži vien sapnī redzēto mēs gribam izdzīvot vēlreiz, bet šoreiz kā galveno personāžu ieliekot sevi. Savukārt, ja redzētais ir uzrunājis mūsu bailes, tad zemapziņā prāts ir tā paralizēts ar šīm domām, ka simts dažādos veidos izspēlē visļaunākos mocību sižetus, kur galvenais upuris esam mēs paši.
Savukārt pie otra sapņa veida gribētu iedalīt tos sapņus, kuri tiešām atspoguļo cilvēka pašreizējo dvēseles un emocionālo stāvokli. Cilvēks ilgu laiku ir par kaut ko satraukts, pēc kaut kā ļoti ilgojas, visbiežāk pēc kaut kā nepiepildīta vai tā, ko nevar sasniegt. Jebkurš ilgstoši emocionāli nemainīgs stāvoklis var izsaukt viena veida pastāvīgus sapņus. Šāda veida sapņi var rādīties nakti pēc nakts, mainoties tikai detaļām, videi, bet pēc satura palikt nemainīgi.
Manuprāt, šādi sapņi rodas tad, kad cilvēks savā dzīvē nespēj kaut ko realizēt vai piedzīvot. Cilvēks parasti no savām problēmām cenšas aizbēgt, sevi pēc iespējas vairāk nodarbinot vai nemitīgi atrodoties citu cilvēku klātbūtnē. Tādā veidā lieliski izdodas tik vaļā no domām, kas nomāc. Ja nerodas iespēja palikt vienam, tad šādām domām nav vietas uzplaiksnīt apziņā. Cilvēki, kuri visbiežāk ir emocionāli neapmierināti ar savu dzīvi vai arī samierinājušies ar apstākļiem, sapņo visvairāk. Savos sapņos viņi piedzīvo to, ko nevar izdzīvot savā dzīvē, vai arī nemitīgi mokās un izspēlē simts dažādus scenārijus, kas ar viņiem varētu notikt, ja viņi būtu spēruši tādu vai tādu soli.
Sapņi ir mūsu vislabākie psihologi, kas pasaka priekšā, kas ir tas, pēc kā ilgojamies patiesībā, un kāpēc īsti nespējam būt laimīgi. Runā, ka tie cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar sevi, realizējot savas vēlmes dzīvē un tās neapspiežot, sapņo reti vai nesapņo nemaz. Bet tie, kas sapņo ļoti daudz, jāsaprot, ka ir pēdējais laiks sākt dzīvot. Ja apzinās, ka sevi pārvarēt nevarēs un izmainīt savā dzīvē tā arī neko nespēs, tad sapņi ir jāpieņem kā otra nepiepildītā iespēja izdzīvot savu dzīvi pilnībā.
