Ko tu nekad nenoveletu savam bernam??

es noveeleetu veseliibu ar paareejo dziivee pati tiks galaa...iemaciisies...buus spiesta iemaaciities...dziive ir vienliidz skarba un vienliidz skaista...jaaprot izdziivot kaa viens taa otrs :)
es neesu no taa mammaam kas kaa vistumaates chubinaas ap savu beernu...mans beerns zin ka pie manis var atnaakt jebkuraa briidii un es vinju neatstumshu...bet dziivot jaadziivo vinjam pasham...pashai jaatiek ar dziives gruutiibaam galaa...pashai jaadomaa ko vinja dara...es varu dot padomu bet nenoraadiishu kaa dziivot :)

Es vsp netaisos tagad pieminēt, ko nenovēlētu - par to es nerunāšu. Vk centīšos, lai nekas slikts nenotiktu.  

Dzīvē cenšos domāt par pozitīvām lietām, tapēc uz šo jautājumu pat nevaru atbildēt..

nepaklausīgu suni :D

Laikam jau jebkura veida ciešanas, garīgas vai fiziskas , katru māte dzen izmisumā. Vēlētos no tā pasargāt savus bērnus, cik ilgi vien iespējams, jo labi jau apzinos, ka patiesība ir tur ārā.

ai te varetu skaitiit un skaitiit!
p.s. zobrat tas joks ir vecs un reti kursh uz to uzraujas!

tādus vecākus kā manējie... uzaugu pie vecvecākiem, bet tagad, dzīvojot ar saviem senčiem redzu, ka labi, ka tā, jo vecvecāki mani mīlēja, bet vecāki ir pārāk skopi un egoistiski, visu tikai sev, ja kko iedod, tad zini, ka tāpēc, ka viņiem tas nederēja vai jau vairs nav vajadzīgs..

neko tadu,ko esmu pedzivojusi es....

Grūtu bērnību un to, kas bija jāpārcieš man... ciešanas, mokas, sāpes...

Ciest vardarbību

no coment....
jo ja sak par kaut ko tadu domat tad negativais ir pirmais kas piepildas...tapec nuneee

Pārāk audz tādu lietu,lai tās varētu tagad izklāstīt.

sevi kā māti viņam kāda ir mana māte (kam bērni patiesība ir produkts nevis personības ko radījusi)m kam tikai teikumi - ka tev būs tad tu redzēsi (un redzam, jo tas viss diemžēl piepildās. Un tie novēlējumo nav laime un prieks)
tad vēl neārastējamas slimības
bezdarbu un trūkumu

nekļūt tik īgnam un skopam kā kaimiņam.......lai vismaz kautkas būtu no manis!!!!

Novēlētu tikai visu labu!!

Slimības.