Latviešu literatūra. (..>)

Abc
Man nevajag Tavu vērtējumu, bet jautājumu pacēli tiešām labu. Es maz lasu laviešu prozu, iemeslus skaties zemāk, bet...
Latviešu literatūra šobrīd nav tik aktuāla un daudzveidīga, nedz arī tik pieejama un interesanta kā citās valodās. Tur gan cenas, gan pieejamība, gan izvēle lielāka.
Principā šī iemesla dēļ es praktiski neklausos latviešu mūziku (stulbi teksti), maz lasu latviešu grāmatas un publicistiku, kaut pats stradāšu literatūras jomā. Gluži vienkārši mums ir pārāk mazs noieta tirgus, bet tas nenozīmē, ka mums nav garīgā potenciāla. Gundega Repše vien ir ko vērta.
Es nerunāšu par Annu Saksi, Regīnu Ezeri, Bellu, Hanbergu, Klāvu Elsbergu, Igoru Vasiļjevu (Lingas brāli), Immermani, Zentu Mauriņu, Imantu Ziedoni, Māri Čaklo, Juri Kronbergu, Ojāru Vācieti, Zigmundu Skujiņu, Marģeru Zariņu, Hariju Heisleru, Leonu Briedi, Viktoru Avotiņu, Vizmu Belševicu, Inesi Zanderi, Velgu Krilli, Amandu Aizpurieti, Ēvu Mārtužu, Ievu Rozi, Māri Melngalvi, Knutu Skujenieku, Kūkoju, Vējānu, Neibartu, Viku (ImKas brāli), Kunnosu, Azārovu, Laimu Līvenu, Baltvilku, Edmundu Zviedri, Indru Ausekli, Kelmī Stalti, Robertu Mūku u.c. vēl daudzus manis nenosauktos, kas ir veidojuši mūsu nacionālo, latvisko pašapzinu, likuši pamatus lai mēs kā tauta spētu pastāvēt.
Es nedomāju, ka problēma ir sižetā, valodā, atēlotajos notikumos. Tā vienkārši ir tikai mūsu pašu vēsture, tāsdienas redzējums, rakstnieka prasme atrauties no faktu uzskaitījuma atēlot notikumus, cilvēku pārdzīvojumus, atainot laiku, apkārtni, sabiedrību, neraugoties uz iekārtu.
Reiz man biblotēkā patrāpījās rokās Jāņa Mauliņa (exdeputāta) grāmata, kura izdota neilgi pēc Atmodas, šķiet 93-95 gada izdevums, un man tā škita un škiet kā pilnīgs murgs un par tādu to uzskatu arī šobrīd. Kā rakstnieks viņš ir pilnīgs nejēga (esmu lasījis arī citus viņa darbus). Murgs, ja to vērtē kā literāru darbu (viņš nespēj atālināties no savas profesijas un sava rokas defekta apraksta,visur bāž iekšā demogrāfijas datus, ir bravurīgs atēlojot savu tikšanos ar VDK utt.), es teiktu, ka tas ir spilgts piemērs KĀ NEVAJAG rakstīt stāstus kā tādus.
Apbrīnojams ir kas cits.  Sīkāk nezinu, bija viņš deputāts vai nebija tobrīd, bet minētajā grāmatā viņš ieklāva šādu sižetu.
Stāsta varonis pavērojis procesus kas notiek Latvijā divus trīs gadus pēc neatkarības atgūšanas, sāk domāt kur viņam griezties, ko brīdināt par tuvojošos katastrofu (KNAB tad vēl nebija), policiju, slepeno dienestu, prezidentu, ko vēl?  Ar šo jautājumu lasītājam tad arī stāsts beidzas.
Ko ar gribēju teikt.
Rakstieks, literāts, publicists pirmkārt ir Pilsonis ar lielo burtu, kurš redz, spēj izprast, analizēt, aprakstīt, viņš Pareģis, tas, kuram nav vienaldzīgi tas, kas notiek apkārt, viņš ir tas kam patiesi sāp viss notiekošais.
YAP, tas bija Nostradāmusa cienīgs nākotnes redzējums Mauliņa versijā, tobrīd ne pārāk interesants stāsts, bet tika rakstīts no mūsdienu (to dienu) redzējuma.
Man, pašlaik un vispār, ir grūti uztvert cita mūsdienu rakstnieka darbu, jo tas nav MANS redzējums un tāpēc šķiet dīvains, savāds, nepieņemams.
Es apbrīnoju Māru Zālīti, Knutu Skujenieku, Gundegu Repši un vēl daudzus literatūras kritiķus un recenzentus, kuru darbs ir lasīt mūsdienu stāstus, par spēju apspiest savas emocijas, bet viņi ir profesionāļi. Tāds ir arī Viktors Avotiņš, mans draugs, kura darbu ar jaunajiem autoriem esmu bieži redzējis.  
YAP, internets nokauj grāmatu, redzu to katru dienu pat ģimenē, bet ko padarīsi?
Man, piemēram, mājās ir visas Doncovas grāmatas, ir arī netā novilktās (ir iespēja izvejot automātiski visas ēdienu receptes utt.), bet labāk patīk lasīt dzīvajā no papīra.
Ir jau vēl cita problēma latviešu literatūras sakarā. Tie ir „action” kas dominē TV, filmās, grāmatās. Tas ir detektīvs, bojeviki, mistika un fentazi tipa stāsti. Stāsti, kas atrauti no reālas dzīves un ataino mūsu nepiepildītos sapņus, bet ne realitāti. Tie ir kā rozā brilles mūsu jūtām, pasaules izpratnei.
Nu ja, ieskrējos te ar tekstu, bet arī mani kaitina, ka man nav iespēju lasīt, varbūt izprast un izdaudīt, citus latviešu autorus. Rakstīt par mūsdienām ir grūti, interesanti, bet tā ir gandrīz vai dokumentālistika.

Kā nu kura literatūra. vaina pārsvarā ir graamataas, kuras atteeloti seni sizheti. Kam gan interesee kaa tur kaadreiz zemnieki dziivoja, cik naivi bija cilveeki un cik gruuti cilveekiem gaaja. daudzi rakstnieki arii rakstiija paaraak nesaistoshaa valodaa, ir daudzi darbi, kuros jaaizlasa pus graamata, lai vispaar saprastu, par ko tur iisti tiek staastiits. Bet nu muusdienu latvieshu literatuura jau ir kaut cik aizraujoša. Vienīgais mīnuss - jauniešos riebums pret grāmatām un literatūru parādās skolā, jo lielāko literatūras kursu aizņem literatūras vēsture - pirmie latviešu romāni, kuros no kaislībām nav ne druskas, pirmie latviešu dzejnieki, kuru darbos par spiiti daudzajiem teelainajiem izteicieniem, nav iipashi nekaadas aizrautiibas, pirmās latviešu lugas, kas uzrakstītas tik tizlā runasveidā, ka izlasīt var tikai ar mokām.. Līdz ar to, kameer tiek pabeigta skola, cilveekaa jau ir ieseedies liels riebums pret literatuuru un vinjsh uz graamatniicu pat neskataas, lai arii cik aizraujoshi sizheti buutu pasleepti tajos vaakos.

Daudz vienkārši nelasa un viņiem nav starpības KO viņi nelasa, jo tagad mūsu ikdiena lielā mērā ir kā ārzemju sliktākais piemērs -  steiga un ejošā prece hotdogs kopā ar enerģijas dzērienu
Es, piemēram esmu nelasītāja aiz steigas un slinkuma, labprāt lasītu gan latviešu devumu, gan ārzemju literatūru, tas gan ir laikietilpīgi un izvēlē starp iegrimšanu grāmatā vai tv/internetu, palasu aktuālu informāciju vai paskatos Discovery, jo to jebkurā brīdī var pārtraukt, bet ne līdz galam izlasīta grāmata mani moka :)

Viņiem tā diži neinteresē tāpēc, ka ir internets, tusi, alkohols, draugi, klubi, datori, randiņi, sekss utt... "Kāpēc gan vajadzīgas grāmatas??? Tās ir garlaicīgas!"
Nu vismaz es tā domāju... nav jau teikts, ka man ir taisnība

taapeec ka ira kompis

pirmkārt grāmatu lasīt aizņem vairāk laika nekā noskatīties filmu.
iespaidu par latviešu literatūru principā izbojā skolā- visa obligātā, novecojusī literatūra- Cibiņš un tas pats- nāves ēnā. ir jau jauni darbi, bet skolā jau tos "nepropogandē".. es arī sāku lasīt ārzemju- Dimā, Balzaku (kādos 12 gados biju būrusies tiem cauri (un man patika)), un latviešu darbos par derīgiem atzinu tikai tos, kas ir piesūkušies ar padomju humoru (tas ir diezgan interesanti, jo aptuveni vēl atceros to laiku), un tos, kas sarakstīti ne agrāk kā 1997.gadā. citi vsp nelasa un ne jau tikai latviešu, bet grāmatas vispār..

peedeja laika es ta skatos ka ipashi nevienam neinterese latvieshu literatuura, un lielaka dalja jaunieshu tai nepieveershas jo ir parak slinki lai ko lasiitu un kur nu veel latvieshu lit.!

Kam vina ir vajadziga !! visiem slinkums ir lasit !!

jaunieši tiešām saka - tās grāmats garlaicīgas utt - bet paši jau ar nav nekādi diži interesantie, ja sarunas temats ir cik izdzerts un notusēts utt
viņi nekādu literatūru negrib lasīt, bet kur vēl interesantāk kā tas pats Sprīdītis - apceļo pasauli un uzzina, ka laime deguna galā - pasaka kas pat varētu var sacensties ar Alķīmiķi.

Internets, draugs, internets. Arī virtuālajā vidē ir daudz labu lasāmvielu. Starp citu, es pats rakstu grāmatu jauniešiem, un tagad vairs nezinu, kur to likšu?

Lasi senākos laikus.ko lai saku?

Tāpēc ka latviešu raxtnieki nemāk aizraujoši raxtīt...