Mēs bieži gribam lai mūs pieņem tādus kādi esam, bet vai mēs paši sevi pirmāmkārtām pieņemam tādus kādi esam?

ir jaamiil sevi, jo nevienam nav vajadziigs cilveeks kursh sevi ieniist, vai kuram sevis ir pilniigi pie kaajas. arii veel tas, ka tie ciliishi kuri sevi nemiil chiikst, un reti kad ir labaa noskanjojumaa, un arii sevi zheelo. vinji ir arii nepashpaarliecinaati. un viss taapat iet caur sevi. ja nemiili sevi, neproti citu miileet. sevi miileet un buut egoistam gluzhi nav viens un tas pats, egoisms ir paarspiileeta sevis miileeshana, un tur veel cienja ar piedalaas, taa ir veersta uz sevi ne citiem un citas blakus paraadiibas.

Es māku Piedot un Mīlēt sevi, tatad esmu spējīgs Mīlēt arī citus
Es neesmu viennozīmīgs, budistam tas pat nepienāktos, sevišķi aprakstīt cilvēku mīlas kaislības kaut vai blogā šeit http://irc.lv/blogs?nick=munkss, bet ar to jau arī es arī es atšķiros no pelēkās masas - es izstādu savu viedokli vispārējai pārbaudei kā dārgakmeni, un esmu gatavs saņemt kritiku, bet ne vadošus norādījumus
Visu novērtē līdzībās un salīdzinot Ir jābūt drosmei izteikt savu viedokli un uzklausīt kritiku

raikina31 - anorektiķu, bulīmijas, neirozes ir slimības, ne kompleksi
Arī fobijas ko apraksta Freids var kļūt par kompleksiem un dzīves sastāvdaļu, bet tās tomēr ir slimības, bet net kompleksi
Kompleksi vairāk ir morālas un psiholoģiskas dabas

Zinu, ka dusmīgiem cilvēkiem, un tādiem kas nespāj atrisināt pretrunas sevī, biei slimo ar aknu slimībām utt., bet tā jau ir pavisam cita saruna un tā būtu par garu Nevēlos pārvērst savu atbildi par referātu, kaut arī man ir Latvijas Dziednieka Sertifikāts

Es pieņemu cilvēkus un sevi arī to starpā, tādus kādi viņi ir - tā māca arī viens no Budas skolniekiem Jēzus

Negruzies, nesasvīsti, bet vienkārši DZĪVO! Vot Odium77 labi pateica - piekrītu.

Tas pavisam daļēji varētu būt izskaidrojams ar terminu patmīlība, kas tieši tulkojot "paša mīlestība", tomēr nes citu, krietni negatīvāku nozīmi, kas liek cilvēkam bīties šī vārda. (Manas domas, ne zinātniski pierādīts fakts) Tas atkal noved pie ārējas pieticības, žēlošanās, lai tik neviens nepadomātu ka viņam ir labi.

Ir arī grūti novilkt robežu starp savām vēlmēm un to, kas tev tiešām nepieciešams, jo bieži šīs vēlmes nesakrīt, vai arī iet pilnīgā pretrunā! Piemērs-meitene alkoholiķe - pozitīvais nolūks: labi pavadīt laiku, aizstumt graujošās domas par realitāti, kas izraisa domas par pašnāvību un depresiju, kas varētu viņu iznīcināt pavisam. Mīlēt sevi, to pateikt ir viegli, bet es domāju, ka šajā dzīvē tas ir grūtākais un galvenais uzdevums, kas jāpaveic.

Cenšos, cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.. tiešām    & ja kāds nepatīk, tad gluži vienkārši neņemu viņu vērā (vai vismaz cenšos tā darīt)
& jā - vispār es piekrītu, jo pirmām kārtām ir jāiemācās mīlēt sevi, lai iemācītos tā pa īstam mīlēt kādu citu!
Cilvēku, kurš sevi nemīl & uzskata, ka viņš ir neveiksminieks, kādu laiku var pažēlot, bet visu dzīvi jau nežēlosi. Turklāt žēlošana bieži vien iegremdē vēl dziļāk bedrē. Varbūt jau nedaudz ne pa tēmu aizgāju.. Vārdu sakot - tiešām, iemācieties mīlēt sevi & domājiet pozitīvi!  

es nē
vienmer man kkas nepatiks

censos pienemt sevi tadu, kada esmu, tacu ja gadas ta, ka man kaut kas sevi nepatik, tad ari no citiem negaidu, ka to pienems. ka ir ar parejiem- varu tikai minet. katram jau gribas but novertetam, kaut ari nenovertejam pasi sevi, jo tiesi citu cilveku skatijums mums dod tadu ka pozitivu atbalstu pozitivam domam par sevi.

Es sevi pieņemu tādu kā esmu, jo tāpat nevar daudz neko mainīt, protams, nekad mierā ar sevi nebūšu, jo tas nebūtu normāli. Bet ja cilvēks pat sevi ciena, tad ar citus cienīs.

mums nekas cits neatliek kā pieņēmt sevi tādus kādi esam :)

nju isteniibaa gruts jautajums.. es sevii sobrid arii censos sakartot so problemu...
man pasai piem ir ta, ka es nezinu, kas ir normals pasvertejums, tas man vai nu ir par augstu vai par zemu... tada gad nezinu ka to varetu definet,
man patik ar draudzenem nolikt citus, reizem jutos paraka par citiem.  ta ir loti slikta ipasiiba un tad nak atmaksa.. kad kkas noiet greizi- saku sevi shaustiit.. te man celuliits, te man poras parak lielas, te man zobi skibi.. vnk nepatiikku sev.. un isteniiba zinu daudz meitenes, kas ir tadas pasas..
vinjas izskatas labi un arii uzvedas ta it ka butu muuzhigaas princeses, bet paliekot viena sezh majas un raud pie spogulja.. nezinu , tas laikam tv kults u.t..t

Vispār egoists ir jeb kurš cilvēks, jo katrs vadās no savas ego pozīcijas, tikai apmierināt ego var atkarībā no sava intelekta. Toties, kādu par tādu sauc tikai tad, ja viņš ko sasniedz un pārlieku nerēķinās ar citiem, vai arī vienkārši aiz skaudības. Tā ka, manuprāt sabiedrībā ir par daudz skauģu un tādu kas paši nevar neko sasniegt, tad tādā veidā viņi atbrīvojas paši no saviem kompleksiem, un sevišķi no visbriesmīgākā - mazvērtības kompleksa! Tā ka laikam, vienkārši vajag censties turēties pa gabalu no idiotiem, tad arī kompleksi neradīsies.....  

Sākumā iemīlamies skaistumā..pretējā dzimumā... raksturā.., tad izstarojot spēcīgu mīlestību uz citem, automātiski iemīlamies sevī. Un nekad mīlestība uz sevi neaattīstās otrādi(tas ir-sākot no sevis.)