Mēs paši tomēr esam tie,kas rada to jocīgo sajūtu?

Kādu jocīgo!? Kuteklīti! - to foršo adrenalīna kņudienu!?     O jā! Kā nu bez tā - tā jau nebūs dzīve, bet eksistence. Sūdi tiek taisīti, lai tos pēc tam varonīgi pārvarētu. Tā veidojas dzīves pieredze (kuru nākamai paaudzei vari borēt līdz ģībienam - zero- kamēr paši neapd..ies, jēgas nabūs)    

'jā, ir indivīdi kuriem patstāvīgi tie sūdi sanāk ik uz soļa

Dzīve nemīl tukšumu. Cilvēks arī. Ja nekas nenotiek, tad viņš pats kaut ko sagudro.

Man agrāk bija tā, kad es visu laiku skrēju pēc kaut kā gan dzīvē, gan burtiskā nozīmē.
Piemēram : Ah, kur mans penālis, un 5 min skraidu pa iztabu, meklēdama, beidzot sapratot, ka turpat rokas attālumā bija.
Tad to sāku ievērot, ka viss atrodas blakām, gan filosofiskā nozīmē, gan burtiskā, un vienkārši vairs nedzenu sev stresu.
Bet tagad radās jauns stresa veids: kad jāizdara daudz laikietilpīgu darbu, ko tik tiešām grūti izdarīt. So, tad vnk cenšos daudz negruzīties, izgulēties un nesteigries, lai nepārtaisītu,

tieši tā,paši savāram un paši strebjam
un saucam to par dzīvi

Tāpēc, ka mums ''kaut ko vajag'' un vakuumam nav vietas mūsu dzīvēs.Laimi mēs ar nemākam uztvert, lai gan domājam , ka varam, kādam tā ir TĪRI materiāla, kādam tikai garīga, vēl trešajiem tā (vairākumam) ir ABU nesakarīgs mistrojums. Pats padomā - nu kurš no mums ik rītu ar tīru sirdi var piecelties neapkurinātā telpā, pateikties par to ka pasaulē esi, par zilām debesīm, sniedziņa baltumu, saulīti, mēnestiņu, dieviņu u.c. no visas sirds un ik dienas? Nu zin, bet vienkārši nevar, jo tas par grūtu - smagi garīgu.
Nu un rezultāta vieglāk jau ir redzēt, kā nav, un pukstēt un klukstēt un tad sūdus kraut tik tam vakuumam virsū, tāda daba mums pārsvarā (ar retiem izņēmumiem) laikam

Sūdus taisa kuņģis
Lai tipa dzīve jautrāka