Nebijāt domājuši par irc.lv popularizēšanu?

jā, jo caur mūziku tiek diezgan daudz pateikts. gan ar vārdiem, gan melodiju. mūzikā cilvēks izliek savas izjūtas, protestu vai laimi un dziedot par to paziņo citiem!

i don't think so.

Vecaks bralis un vecaka masa. Satiekam lieliski, ar braali izkaujos ar māsu pastrīdos.

Uz šo jautājumu, var atbildēt vienkārši un arī sarežģīti. Vienkāršākais - jā, paliek, jo top skaidrs, kam jāseko tālāk, vai arī tie ir nobeiguma runas vērti vārdi, bet ja šim jautājumam pievēršas zinātniskāk, tad mans secinājums ir tāds:
Zinātnieki ir pierādījuši, ka ūdens ir informācijas pārnēsātājs. Visa veida vibrācijas, paliek ūdenī un ir nolasāmas. Kā zināms , cilvēks sastāv 90% no ūdens, tātad var uzskatīt, ka esam tā radīti, lai informāciju uzkrātu. Bet daba visu jau ir pateikusi priekšā. Visas dabas katastrofas ir sakoncentrēta enerģija. Kaut kas uzkrājies, vienmēr ar varenu spēku tiek izmests atmosfērā. Var gari par to runāt... mans secinājusm ir tāds, ka nav jānogaida, līdz izvirdumam. Vari būt kā lietus, kā maigs pūkains sniegs, kā rasa, kā migla, bet cilvēkam raksturīgi, tāpat kā visam dabā, atbrīvoties no ūdens, no enerģijas. Tātad, esam tādi radīti, mums ir fizizska nepieciešamība atbrīvoties no informācijas. Atgriežoties pie pētījumiem, zinātnieki ir secinājuši, ka cilvēks ir kā maza raidstacija. Tāpēc jau vientulībā cilvēks zaudē prātu. Viņa misija ir informācijas apmaiņa, izlaižot to caur sevi. Tieši tādēļ arī cilvēks ir sabiedriska būtne, un komunikācija vienmēr ir bijusi viena no visaugstāk vērtētākajām vērtībām. Ne velti orotori ir spējuši mainīt pasaules vēsturi:)).Ceru, ka saprati, ko vēlos Tev teikt:)).

Laikam jau pārāk labi apzinamies, ka mūsu protestakcijas tāds sīks pīkstiens Pasaules sadales laikā. Kur cīnās varenie, mazais cilvēciņš tiek minēts kā civiliedzīvotājs dzīvs , vai jau miris... Nez vai kas ir maināms, bet sirdī sāp gan par tibetiešiem, izraēliešiem, pakistāniešiem, irākiešiem, gruzīniem, ositīniem, afgāņiem, serbiem,  u.t.t. un t. jpr. Vien lūdzu Dievu, lai savus bērnus izaudzinātu es pati, lai piedzīvoju savu mazbērnu laimi un smaida spēku, kas liek notrīsēt katram, redzot savu ģimeni kopā...

Nu pārskrienu pāri visām lapām un atbildu uz labākajiem jautājumiem.

Priecātos un reizē kautrētos arī par to, ka nebiju padomājusi par to cilvēku un neesmu viņam nekādu dāvanu sarūpējusi.