Nedaudz pafantazēsim (iekšā)?

nesaskatu dzīvē ne ko tik pievilcīgu, lai vēlētos dzīvot mūžu mūžos...drīzāk otrādi - kaut kā tikšu līdz finišam, cerot, ka tās grūtības, kuras ar katru gadu piepluso dzīves sadārdzinājums vienreiz apstāsies progresēt. Kaut kad gan jau, ka apniktu arī tas process, ka visi tev apkārt nepārtraukti mirst, paaudze aiz paaudzes, bet tu tajā visā noskaties un noskaties ...apnicīgi.

Neparakstos, vecit, naffig man tāda sintētiska ļurkāšanās vajadzīga!?   Man patīk no rīta uz lievenīša izstaipīties, atraudziņu palaist, purkšķīti paraut, aiz stūra pačurāt, galu nokratīt, pavasara gaisu nāsīs ievilkt! Jūti, kas šarmu, kas par kokteili!? Mmmangooo!

Nē. Kāda jēga tad dzīvot? Kā varētu just, ka es dzīvoju? Kā lai zina ko nozīmē, kad ir labi, ja nezina, kas ir sāpes?

Pirmakārt,ja kāds izdomātu tevī iemājot,tad diez vai prasītu no tevis atļauju Ja būtu tāda situācija,tad censtos meklēt palīdzību un neļautu,jo gribu pati ar savu prātu dzīvot,nevis ar kaut kāda stulba dēmona Starp citu ir uzskats,ka alkoholiķi,narkomāni utt.ir tie cilvēki,kurus apsēduši šadi mokšķi.

Nē, neparakstītos, tas man nav vajadzīgs.

nē,ne pašai kāds kaifs un citiem tikai problēmas

Paldies. Man vajag būt cilvēkam, jo es esmu par tādu piedzimusi, nevis par deviņgalvainu pūķi vai enģeli.